Leišmalīte. Imants Ziedonis, Rimants Ziedonis

Zvaigzne ABC, 2012., 632 lpp.

“Leišmalītē” apstaigāta, apbraukāta un aprakstīta Latvijas – Lietuvas pierobeža no Kurzemes piekrastes līdz Daugavpilij, plašā atvēzienā tverot telpu un laiku. Krustnešu un baronu laiku liecības savijušās ar kara laika smagajām atmiņām, padomju laiku meliorācijas trakumu, kolhozu saimniekošanu un tagadējā laika postažu un pamestību. Tam visam pretim apņēmīgi cilvēki liek sakoptas mājas, apkoptus laukus, kultūras biedrības un cerību. Kamēr vieni nolaiž rokas, citi sapurinās un pērk zemi, lai netiek dāņiem. Vēl citi lēnām atjauno muižas, kāds mēģina noturēt dzīvību miestiņā.

Tad 1927. gadā valsts Eglainē uzcēla pamatīgu, lielpilsētas cienīgu staciju, arī iespaidīgu skolas ēku. Tāda bija valsts politika – nostiprināt pierobežas reģionus, darīt visu, lai Latvija būtu vienmērīgi apdzīvota un attīstīta.

Galvā jaucas teikumi un domas, bet nekas neliekas gana labs un es nesaprotu, kā lai pastāstu par izlasīto. “Leišmalīte” viennozīmīgi uz mani atstāja ļoti spēcīgu iespaidu. Bija bezgala interesanti, bet arī emocionāli smagi un sāpīgi lasīt. Reizēm nespēju izlasīt vairāk par vienu nodaļu. Tās izpostītās dzīves, nomeliorētās birztalas, sagruvušās ēkas, sen pazudušās dzimtu mājas, grūti izbraucamie ceļi, bezdarbs, dāņiem izpārdotā zeme, brūkošās muižas… Labi, ka Ziedoņi meklē pozitīvo, skatās ar optimismu, rada idejas ko un kā varētu darīt, lai situācija uzlabotos. Reizēm gan tas gaišums ir jāmeklē kā adata siena kaudzē un Imantam jāmūk no kādas emocionāli pārāk smagas vietas.

Cik viegli būtu dzīvot bez vēstures, bez atcerēšanās! Nepiesaukt neko, kas bijis. Viegli būtu tautai, valstij, cilvēkiem pašiem. Nepiesaukt, nepieminēt, neatcerēties. Un varbūt ļaudis, tā tauta, pašaizsardzības nolūkos arī negrib neko zināt. Un varbūt nevajag!

Viena no grāmatas lielākajām vērtībām ir tie daudzie sīkumi, kurus Ziedoņi centušies atrast un piefiksēt, lai mums parādītu, ka ir ar ko lepoties gan senāk, gan tagad. Teiksim Jānis Doreds 20. gs. sākumā kļuva par vienu no labākajiem sava laika kino reportieriem pasaules līmenī. Jēkabs Janševskis konkurēja ar Raini par Nobela miera prēmiju (abi dzimuši Leišmalē). Skrundas muižas ārsts Eduards Eihvalds iedibināja jaunu zinātnes novirzienu – paleontoloģija. Pie Gobziņu klintīm iežos 1991. gadā atrada vecāko zināmo četrkājaino būtni pasaulē – Ventastega Curonica fosiliju. Skaistkalnē ir karsta kritenes, diezgan bīstami. Dvietes pusē dzīvojis leģendārs vīnogu selekcionārs Pauls Sukatnieks; viņa vīnogas aug gan pie mums, gan Skandināvijā, Kanādā un ASV. Tā lūk! Varam lepoties arī ar zemniekiem, kuri saimnieko un attīstās, ar Aknīstes novada darbīgajām biedrībām, kur tiek organizēti valodu un datorkursi, organizēti braucieni un pasākumi.

Pavisam mazliet tiek skarta arī Lietuvas puse, jo pirms robežu nospraušanas Lietuvas pusē dzīvoja daudz latviešu, līdz ar to abu pušu vēsture cieši savijusies kopā. Mājas un kapsētas, kas palikušas tai pusē, kāda muiža, Sventāja. Skaidri iezīmējas tas, ka leiši ir darbīgāki un ambiciozāki, vienmēr mazāk pakļāvušies svešām varām, saprātīgi ieguldījuši Eiropas naudu arī pierobežas niecīgajos celiņos. Mūsu puses saimnieki gan nemīl ar leišiem ielaisties, mēdzot apkrāpt un nesamaksāt, braucot uz mūsu pusi zagt.

Manuprāt, “Leišmalīte” ir kultūrvēsturiski nozīmīga grāmata, kuru vajadzētu izlasīt visiem, lai neaizmirstu, kas mēs esam, un atcerētos, ka Latvija nebeidzas aiz lielo pilsētu robežām. Vēl ļoti gribas uzrakstīt Lauras Dumberes teikto, kāpēc lauki mums tik ļoti svarīgi ne tikai ekonomiskā ziņā: “Tur nav nekā sintētiska – ne cilvēkos, ne attiecībās. Tagad arī es braucu uz laukiem, nevis lai padzīvotos, bet lai atcerētos, kas īstenībā esmu”.

Tā sanāca, ka sāku rakstīt fonā skanot “Prāta Vētras” dziedātajai “Mazā bilžu rāmītī”. Cik smalks Ziedonis ir savā dzejā, tikpat smalki viņš apraksta pierobežas vietu un cilvēku likteņus. Var patikt vai nepatikt Ziedoņa dzeja, bet viņš ir jāciena par monumentālo darbu aprakstot Latviju. Un viņš nevis tā vienkārši un sausi sēž kabinetā un izmanto citu rakstīto, bet braukā apkārt, pēta un jūt, iedziļinās. Labi, ka dēls iet tēva pēdās, jo ar vienu Ziedoni ir par maz visu jaukumu, ievērojamo vietu, cilvēku, prieku, sasniegumu, sāpju, pamestības un cerību aprakstīšanai. Ziedoņi raksta līdzīgi, lai gan tēvs ir vairāk emocionāls un reizēm pat uzspēlēti optimistisks, meklē skaisto, garīgo, vērienīgo, kamēr dēls pragmatiskāks un praktiskāks, vairāk skatās uz precīziem skaitļiem un citē vēstures pierakstus. Bija dažas vietas Rimanta sarakstītajās nodaļās, kuras man šķita liekas, daži pārāk gari citāti. Gribējās, lai viņš vairāk iet dabā un skatās. Tai pašā laikā Rimanta pieminētie fakti un citējumi ir vērtīgi un droši vien lielākā daļa nekādā citādā veidā šo informāciju neuzzinātu. Vienīgais darvas piliens ir dažas drukas kļūdas, kad nesaproti – jābūt Pilskalna vai Pilkalna muižai, arī Dienvidsusējas pareiza uzrakstīšana klibo.

Paldies Zvaigznei, “Leišmalīti” lepni nolikšu blakus “Kurzemītei”. Tā gribētos tur kādreiz ieraudzīt arī “Vidzemīti”, “Latgalīti”, “Zemgalīti”….

Vērtējums: 5/5