Cold Comfort Farm. Stella Gibbons

Cold Comfort Farm

Pirmā publikācija 1932. gadā, 233 lpp.

Jaunā, labi izglītotā un attapīgā Flora pēc vecāku nāves nolemj apmesties pie radiem fermā Saseksā un ieviest tur savu kārtību. Ferma izrādās nolaista, radinieki diezgan drūmi tipi, visu savos nagos tur pustrakā tante Ada Doom ar mūžīgo mantru “There have always been Starkadders at Cold Comfort!”, bet tas Floru neattur ar drošu roku un bez minstināšanās sakārtot fermu un tās iemītnieku dzīves.

Patiesībā es meklēju Ziemassvētku stāstus, bet tā vietā dabūju šo (ja ticēt priekšvārdam) ļoti populāro klasikas darbu – asprātīgu parodiju par 20. gs. sākuma lauku sadzīvi attainojošiem romāniem, kas tai laikā bija ļoti populāri. Sava artava arī autores bērnības atklājumam – tēvam sagādā prieku ģimenes bailes un ciešanas. Tā nu viņa uzraksta romānu kā sava veida ieroci cīņai ar melodramatismu, apzinātu nekārtīgumu un nožēlojamību.

Romāns sarakstīts ar smalku humoru, slēptu un atklātu simbolismu, iedomātās inteliģences apsmaidīšanu un krietnu devu optimisma un dzīvesprieka. Lūk kā autore raksturo Floru:

She was discovered to possess every art and grace save that of earning her own living.

Flora, inherited, however, from her father a strong will and from her mother a slender ankle.

Un kur nu vēl fermas govis: Graceless, Pointless, Feckless, Aimless. Arī varoņu vārdi ir izvēlēti speciāli asociācijas raisoši.

Galvenā varone Flora ir viena traki aktīva un nesatricināmi saprātīga jaunkundze. Viņai patīk kārtība, tīrība un skaidrība visās lietās sākot no trauku mazgāšanas un beidzot ar to, kas darās cilvēku prātos. Vecajam kalpam viņa nopērk trauku beržamo birsti, māsīcu Elfine no dabas bērna padara par simpātisku un prātīgu jaunkundzi un izprecina vietējam bagātniekam, reliģisko fanātiķi tēvoci Amos viltīgi apvārdo tiktāl, ka viņš dodas pasaulē sprediķot, viņa depresīvo un smieklīgi melodramatisko sievu Judith aizsūta ārstēties. Beigās tiek galā arī ar pustrako tanti, kura nevienam neļāva pamest fermu par katru mazāko neapmierinošo sīkumu sākot histēriju ar vārdiem “I saw something nasty in the woodshed”. Visi fermas iemītnieki ir līdz smieklīgumam sakāpināti tipāži, kas velk savas dzīves kā ormaņa zirgi, līdz atnāk Flora un norauj viņiem klapes no acīm. Parunājoties ar vienu, pabakstot citu, uzmanīgi pavērojot trešo, Flora saprot, kas kuram vajadzīgs un kā šiem cilvēkiem palīdzēt. Beigās visi laimīgi un arī ferma sakopta.

Laikā, kad iznāca šis romāns, tas publikai noteikti bija daudz labāk saprotams. Es varēju priecāties par humoru, bet baidos, ka ne vienmēr spēju pilnībā uztvert visus parodijas smalkumus. Uz beigās stāstījums šķita sasteigts un man vairs nebija pārliecības par ko un vai autore smejas, un vai notiekošais ir jāuztver kā parodija vai vienkārši likumsakarīga sižeta attīstība.

Vērtējums: 3/5

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s