The Fault in Our Stars. John Green

Dutton Books 2012, 313 lpp.

Zvaigzne ABC 2013, 272 lpp. “Mūsu zvaigžņu vaina”

Kādu pēcpusdienu neārstējami slimā pusaudze Heizela Vēža atbalsta grupas sanākšanas reizē satiek Augustu, kurš atnācis atbalstīt savu draugu Īzaku. Viņi sadraudzējas un pašai negribot Heizela iemīlas Augustā. Viņi lasa un diskutē par grāmatu “An Imperial Affliction”, kura beidzas pusvārdā. Lai piepildītu Heizelas sapni satikt grāmatas autoru un noskaidrot iespējamās grāmatas beigas, Augusts izmanto savu vēža slimnieka iespēju piepildīt vienu vēlēšanos un viņi aizlido uz Amsterdamu satikt rakstnieku Pīteru van Hautenu….

Pirmais, ko man gribas pateikt par šo YA romānu – tik skumji un netaisni! Heizela, Augusts, Īzaks, viņi visi bija pelnījuši iespēju dzīvot pa īstam. Labi jaunieši. Sen neviena grāmata nebija man likusi raudāt. Jā, es saprotu, ka tā ir fikcija, viss ir izdomāts un pat nav tādas zāles kā Heizela lieto, bet tik un tā es raudāju.

Ko nozīmē mīlēt, zinot, ka laika ir maz? Ko nozīmē dzīvot, zinot, ka mirsti un nevis abstraktā nākotnē, bet iespējams jau rīt? Augusts baidās pazust aizmirstībā un uztraucas, ka neatstās nekādas paliekošas pēdas pasaulē, nebūs  paveicis neko ievērojamu. Savukārt Heizela par sevi domā kā par granātu un vēlas, kaut viņas nāve nodarītu pēc iespējas mazākus postījumus. Viņiem ir ģimenes, kas viņus atbalsta, tomēr draugu praktiski nav. Viens no skumjākajiem grāmatas vēstījumiem – kad esi (neārstējami) slims, tu netiec uzskatīts par pilnvērtīgu cilvēku, draudzības vietā parasti stājas žēlums, kas kādā brīdī kļūst nepanesams gan slimniekam, gan veselajam. Neviens vairs pa īstam nedzīvo, visi sēž un gaida nāvi. Tāpēc ir brīnišķīgi, ka Heizelai un Augustam tika dota iespēja būt kopā un kaut īsu brīdi patiešām dzīvot, nevis lēni mirt.

Lai gan tēma ir smaga un sāpīga, Grīns pamanījies pārāk nesabiezināt krāsas ar depresīvu noskaņojumu, sevis žēlošanu vai ko tamlīdzīgu, kas būtu raksturīgs šādam sižetam un par to viņam pienākas medaļa. Grāmatā ir pietiekoši daudz viegla, sarkastiska humora un jauniešu ceļojums uz Amsterdamu ienesa gaišu noskaņu stāstījumā. Stāsts par Dom Perignon un viņa teikto par šampanieti: “I am tasting the stars” bija ļoti jauks akcents. Patika arī tas, ka vecāku rūpes un sāpes bija jūtamas, bet ne nomācošas.

You clench your teeth. You look up. You tell yourself that if they see you cry, it will hurt them, and you will be nothing but A Sadness in their lives, and you must not become a mere sadness, so you will not cry, and you say all of this to yourself while looking up at the ceiling, and then you swallow even though your throat does not want to close and you look at the person who loves you and smile.

Jāsaka, ka romāns man neiepatikās uzreiz. Sākums likās pablāvs un trakā rakstnieka van Hautena domu gājienam nespēju izsekot, totāls bulšits. Tomēr man tas šķiet kruti – spēt uzrakstīt saistošu stāstu no pusaudzes redzespunkta un tajā iebāzt tik intelektuālus murgojumus, ka neesmu pārliecināta, vai Grīns pats saprot, ko raksta. Es vienlaicīgi sapratu van Hautenu un nesapratu (beigās man viņa tomēr bija žēl), tomēr viss ar viņu un “An Imperial Affliction” saistītais labi iederējās stāsta kopainā. Ja tā padomā, tad samākslotāka šķita Gusa smēķēšana nesmēķējot, bet norakstīšu to uz puiša vēlmi pierādīt kaut ko sev un pasaulei. Vispār galvenie varoņi šķiet ļoti pieauguši, bet domāju, ka smaga slimība padara bērnu pieaugušu ļoti agri.

Vērtējums: 5/5

Lasot šo grāmatu, notika kas negaidīts. Iekš Goodreads man atrakstīja puisis (varbūt jau onkulis, nezinu) no Ņujorkas, kurš arī tieši tobrīd lasīja “The Fault in Our Stars” un vēlējās dalīties iespaidos. Viņu šī grāmata ir dziļi aizkustinājusi un uztraukusi.