The Silver Linings Playbook. Matthew Quick

Sarah Crichton Books 2010, 289 lpp.

Pets Pīpls tiek izlaists no psihiatriskās klīnikas un pavada savas dienas trenējoties vecāku mājas pagrabā, lai iegūtu labu fizisko formu, kas varētu patikt viņa sievai Nikijai. Vēl viņš apmeklē psihoterapeitu, skatās “Eagles” komandas spēles, lasa grāmatas, par kurām runājusi Nikija un uztver savu dzīvi kā filmu. Petam ir tikai viens mērķis – darīt visu, lai patiktu Nikijai un ātrāk beigtos viņu atšķirtības laiks. Tas gan nav viegli, jo daži apgalvo, ka viņš izdarījis kaut ko sliktu un trako namā pavadījis 4 gadus, skrienot viņam pakaļ velkas jocīgā kaimiņiene Tifānija, satraukuma brīžos uzrodas Kenijs Dž. ar saksafonu un Petam ir grūti savaldīt savu agresivitāti.

Kamēr daudzi aiztur elpu cerībā, ka “Silver Linings Playbook” (Daiņa atsauksme, LV – “Optimista stāsts”) plūks Oskara laurus, citi uzskata, ka filma nav Oskaru vērta. Es tikmēr klusām, ātri un ar lielu aizrautību izlasīju grāmatu, pēc kuras šī filma uzņemta. Vēl nevaru spriest cik laba sanākusi filma, jo neesmu to redzējusi, bet grāmata ir pārsteidzoši laba. Nezinu, kāpēc filma ielikta kategorijā “komēdija”, grāmatā nekā īsti smieklīga nebija. Tikai tāds viegls humoriņš dažās vietās. Cilvēka cīņa par savu prātu un dzīvi drīzāk ir drāma.

I don`t want to stay in the bad place, where no one believes in silver linings or love or happy endings, and where everyone tells me Nikki will not like my new body, nor will she even want to see me when apart time is over. But I am also afraid the people from my old life will not be as enthusiastic as I am now trying to be.

Sarakstīta kā Peta ikdienas pieraksti visos sīkumos (viņš baidās atkal aizmirst daļu savas dzīves) tā lieliski ataino mazliet aprobežota, egocentriska, naivi optimistiska vīrieša ar vājām empātijas spējām ikdienas pūliņus kļūt labākam. Es neņemos spriest par Peta garīgā vājuma stāvokli, bet viņš nav ne īsti jucis, ne īsti vesels. It kā normāls cilvēks, bet ar putniem, emocionāli nestabils. Autoram labi izdevies izveidot pusjukušu tēlu un uzlikt uz papīra viņa domu gājienu. Teksts ir diezgan vienkāršs, Peta domas mēdz atkārtoties, savā tiešumā, godīgumā un naivumā viņš reizēm atgādina bērnu. Pamazām teksts kļūst sarežģītāks, domas dziļākas. Man prātā uzreiz ienāca Čārlijs no Daniela Kīza “Puķes Aldžernonam”, bet šīs abas grāmatas nevar salīdzināt. Kīzs ir ģeniāls, kamēr Kviks vienkārši ļoti labs.

Man sākumā bija aizdomas, ka Nikija ir mirusi un varbūt pie tā vainīgs Pets, bet viss izrādījās mazāk traģiski. Tas, kas notika starp Nikiju un Petu ir klasisks “pagale viena nedeg” gadījums. Vīrs darbalkoholiķis, kurš saka to, ko domā un tie ļoti reti ir komplimenti. Izglītota sieva, kurai ar laiku apnīk viņas “neizglītotais neandertālis”. Par savu nespēju valdīt pār emocijām nav īsti taisnīgi vainot citu cilvēku, tomēr gluži nevainīga Nikija nav. Beigas miniet paši 🙂 Pets neatceras notikušo, viņš joprojām mīl Nikiju un spēj domāt tikai par viņu. Tas nu ir brīdis, kad darbībā iesaistās kaimiņiene Tifānija.

Tifānija man patika. Vispār man patika arī Pets. Ne jau tā, ka es tagad naktīs par viņu sapņotu, bet es spēju viņu saprast un man simpatizēja viņa vēlme kļūt labākam – viņš mācās būt laipns nevis patiess – un ievērojamā izaugsme: no diezgan nejauka tipa grāmatas sākumā līdz saprātīgākam un empātiskam vīrietim, kuram ir cerības uz nākotni grāmatas beigās.  Bet atpakaļ pie Tifānijas, kura zaudējusi savu mīļoto vīru un tajā vaino sevi. Viņa ir tik dziļā depresijā, ka gatava gulēt ar jebkuru vīrieti, lai varētu iztēloties, ka atkal  ir kopā ar savu vīru. Kad Tifānija satiek Petu, ļaunākais jau ir aiz muguras un viņa nolemj palīdzēt Petam tikt pāri pagātnei, samierināties un virzīties tālāk. Tifānijas izvēlētā metode nav godīga, tomēr nav iespējams viņu par to vainot. Aizkustinoši vērot kā šie divi dzīves aizlauztie cilvēki dziedē rētas viens ar otra palīdzību, to nemaz īsti neapzinoties.

Grāmatā daudz vietas atvēlēts amerikāņu futbolam. Autors ir liels futbola fans, bet man labāk būtu paticis, ja grāmatā viņš savu kaislību apvaldītu un spēļu aprakstus saīsinātu. “Eagles” spēlēm ir liela loma tādā kā neoficiālā Peta terapijā. Visi Peta draugi, brālis, tēvs un pat viņa psihoterapeits indietis Klifs ir “Eagles” komandas fani. Tas viņus vieno un Petam daudz nozīmē. Manuprāt, saliedētība un kopīgā svinēšana pirms spēlēm palīdzēja Petam justies novērtētam un mīlētam, un padarīja viņu spējīgāku just un līdzpārdzīvot. Ar tēvu gan viss nav tik viegli, viņš ir vecs dīvainis. Visa tā ņemšanās ap futbolu lika man padomāt par to, cik ļoti tas saliedē amerikāņus un kā viņi izmanto katru sīkāko iespēju svinēt. Futbols viņiem ir nozīmīga kultūras un dzīves sastāvdaļa.

Mani aizķēra Peta mērķtiecīgums, optimisms un “laipns nevis patiess” praktizēšana. Pets mācās teikt komplimentus, noklusēt patiesās domas, lai otru cilvēku neaizvainotu. Ja ne viņa mērķis (patiesībā bezjēdzīgs sapnis) atgūt Nikiju, baidos, ka no Peta nekas jēdzīgs nesanāktu. Viņš ir tik ļoti optimistisks, ka nevienu brīdi neuzskata savu mērķi par neiespējamu. Pat sliktākajos brīžos viņš cer, jo katram mākonim ir zelta maliņa.

I look up at the sky.

I see a cloud passing just under the sun.

The top is all electric white.

I remind myself.

Don`t give up, I think. Not just yet.

Vērtējums: 4,5/5