Kameroni. Roberts Kraitons

Kameroni

Izdevniecība „Liesma” 1989. gads, 463 lpp.

Megijai Dramai jau padsmitgadu vecumā ir skaidrs dzīves mērķis – apprecēt staltu un izglītotu vīrieti un sakrāt tik daudz naudas, lai izrautos no nomācošās ogļraču dzīves. Mērķa sasniegšanai viņai neder neviens no Pitmangas ogļračiem, tāpēc viņa dodas uz Skotijas kalnieni un pārved mājās nabadzīgo, bet visādi citādi viņas mērķiem atbilstošo Gilonu Kameronu. Tā sākas ģimenes sāga par mērķtiecīgo Megiju, pakļāvīgo Gilonu, viņu bērniem un Pitmangas ogļraču dzīvi.

Ģimenes sāgas man vienmēr šķitušas interesantas, lai gan lasījusi tās esmu maz. Par Anglijas un Skotijas ogļračiem manas zināšanas līdzinājās nullei. Šāds kopsalikums automātiski ieintriģēja, kad Doronike Ziemassvētkos man iedāvināja „Kameronu” lasīšanu. Labi, ka tā un paldies!, jo savādāk es būtu palaidusi garām romānu, kas būtībā ir plašāks par vienas ģimenes sadzīvi un skar jautājumus par bagāto un nabago nevienlīdzību, sociālo netaisnību, kas lielā mērā aktuāli joprojām. Romāna darbība risinās 19. gadsimta 80. un 90. gados, bet autors stingri neturas pie noteikta laika nogriežņa – daži vēsturiskie notikumi patiesībā notikuši agrāk vai vēlāk. Tas bija laiks, kad Anglija piedzīvoja ekonomisko krīzi, uzplauka sociālisma idejas, ogļrači sāka apvienoties arodbiedrībās un pieprasīt tiesības uz cilvēku cienīgāku dzīvi, pirmo streiku laiks.

„Ja samaitāta sabiedrība ir radījusi bezjēdzīgus likumus, lai turētu cilvēkus pakļautībā, tad tu domā – tu uzdrīksties domāt, ka cilvēkam, kurš reiz ticis samaitāts, tādam arī jāpaliek?”

Agrāk bija jauka tradīcija romāniem rakstīt pamatīgu pēcvārdu, kas deva ieskatu autora daiļradē, konkrētā darba tapšanā un sniedza vairāk vai mazāk izvērstu romāna analīzi. Neko nezinot par Robertu Kraitonu un viņa darbiem, pēcvārds man bija kā saldais ēdiens, kas ļāva labāk izprast izlasīto. Kā noskaidrojās, romāns lielā mērā balstīts uz autora radinieku atmiņām un nostāstiem. Viņa vectēvs bijis ogļracis Skotijā pirms emigrēšanas uz ASV un pats Kraitons reiz nolaidies raktuvēs. Tikai īsi pirms romāna pabeigšanas autors nolēmis reālās personas aizvietot ar izdomātām.

Cilvēki, kas paaudžu paaudzēs dzīvo un strādā Pitmangā kā tādi kurmji, ir pamatīgi, grūti izkustināmi, ieražās un tradīcijās iegrožoti, savā ziņā aprobežoti, un pazemīgi. Uz viņu fona Kameronu ģimene izceļas kā baltie zvirbuļi. Viņi meklē un atrod iespēju pelnīt, kad raktuvēs valda dīkstāve, viņi krāj un taupa, iet lepni paceltu galvu, pārceļas uz Tošmangas terasi un tas Gilons tak vispār ir kā tāds citplanētietis. Beigās vēl sāk lasīt grāmatas, spriedelēt par sociālismu un pat uzsāk tiesas procesu pret raktuvju īpašnieku. Nu kur tas redzēts! Un tieši šis baltais zvirbulis Gilons beigās ir tas, kurš, pats negribēdams, iekustina pitmangiešus, saliedē lielāko daļu no viņiem uz pretošanos lorda Faifa uzspiestajām prasībām raktuvju strādniekiem.

Kraitons raksta mazliet smagnēji, bet man patika stāstījuma mierīgais plūdums. Romāna sākumā uzsvars likts uz Megiju, otrā daļa veltīta Gilonam un trešajā daļā vienlīdz lielu lomu spēlē visa Kameronu ģimene. Savā ziņā mani satrieca pitmangiešu samierināšanās un nevēlēšanās izrauties no melnās bedres, tāpēc es labi sapratu Megijas vēlmi pēc citādāka vīra un citādākas dzīves. Tomēr es nespēju viņai simpatizēt. Patiesībā neviens romāna tēls nespēja mani ietekmēt tik ļoti, lai es par viņiem pārdzīvotu. Megija kļūst aizvien aprobežotāka un sīkumaināka dzenoties pēc sava sapņa un metot monētas lādē zem grīdas. Viņai eksistē tikai viņas sapnis, vīra un bērnu vēlmes ir pilnīgi nesvarīgas, viņi kalpo tikai par līdzekli mērķa sasniegšanai: „svarīgs ir vienīgi rezultāts”. Gilons ir godīgs, taisnīgs, iekšēji lepns, prātīgs un uzticams, bet es viņu romāna lielāko daļu redzēju tikai kā naivu, pārmēru piekāpīgu, bikstāmu un bakstāmu vīrieti. Nav tā, ka Gidons būtu gļēvulis, viņš vienkārši ir tāds “mīksts” – miermīlīgs, pakļāvīgs, neizlēmīgs. Arī notikumos, kur viņam ir galvenā lomā viņš iekļūst nevis sava gribasspēka vadīts, bet pēc inerces, ļaujoties notikumu plūdumam. Tai pašā laikā viņā ir izteikta taisnīguma izjūta un tāds kā spīts, kas neļauj atkāpties netaisnības priekšā, lai kā arī viņam negribētos iesaistīties konfliktā. Tikai beigās viņš tā kā uzmirdz, atklājas viņa augstās morāles un ētikas normas, viņa pašlepnums, kas neļauj saliekt muguru un pazemoties. Beidzot parādās viņa „mugurkauls” un gribasspēks, kamēr Megija salūzt, bet pēdējā brīdī tomēr attopas un saprot, ka nav nekā svarīgāka par ģimeni un visus daudzos gadus viņa ir dzīvojusi sava sapņa radītā miglā.

„Lai glābtu savu lepnumu, Gilons bija nokāvis viņas sapni. Jo vairāk Megija domāja, jo skaidrāk saprata, ka sapņa zaudējums viņai ir sāpīgāks nekā zaudētā nauda.”

Viņu bērni katrs savā ziņā ir interesantas personības un man patika, ka Kraitons viņu tēliem piegājis ar tikpat lielu rūpību kā Megijai un Gilonam. Džemijs ir prātīgs, lepns un spītīgs sportists, Sems kārtīgs darbarūķis, Robs Rojs ģimenes melnā avs, lielākais sociālisma ideju atbalstītājs, Endrjū gudrs un izdarīgs, uz kuru vienmēr var paļauties. Savukārt, ja vajag sadabūt kaut ko nedabūjamu, tad šai misijā droši var sūtīt izveicīgo un viltīgo Aienu. Kameronu divas meitas gan nav tik ievērības cienīgas un autors tām velta maz uzmanības, vienīgi Sārai pievēršas vairāk, kad tā, par spīti mātes aizliegumam, apprec ogļraču puisi, kurš nelaimes gadījumā zaudējis kāju. Megijai tāds cilvēks skaitās nederīgs, jo kādu gan naudu viņš varēs ienest ģimenes naudas lādē?!

Nu jau būšu aizrunājusies, bet par „Kameroniem” nevar pastāstīt pāris rindkopās. Iespējams, ka es neuztvēru daļu no romāna, jo lasīju laikā, kad gripa manu apziņu bija pārvērtusi putrā. Lai nu kā, romānu lasīt bija vērts un iesaku „Kameronus” visiem ģimeņu sāgu cienītājiem. Lika padomāt par drosmi un nepakļaušanos apstākļiem.

Vērtējums: 4/5

Starp citu, kāds ir lasījis Kraitona „Santavitorijas noslēpums” (The Secret of Santa Vittoria)? Sižets ieinteresēja.

4 thoughts on “Kameroni. Roberts Kraitons

  1. Jauki, ka tev patika! Man šķiet, ka šī grāmata ir nedaudz piemirsta un varbūt pat nenovērtēta, jo 1989. gada poligrāfijas kvalitāte nav tā piesaistošākā.
    Es grāmatu esmu lasījusi vairākas reizes, un Megijas personība ir palikusi atmiņā visspilgtāk. Protams, beigās viņa iebrauc auzās (kā jau liela daļa cilvēku, kuriem pārāk ilgi nācies cīnīties dēļ kāda sapņa piepildījuma), tomēr tā viņas apņēmība izrauties no tumšās ogļraču vides ir apbrīnojama. Varbūt Megijai nav taisnība, bet viņai ir sava stratēģija – “atsakies šodien, lai iegūtu rīt”. (un kā Gilons aizgāja pie lorda, tērpies savā skotu parādes kostīmā🙂 )

    Like

    • Bez Megijas tur nekas netiktu sasniegts. Jā, lordam Faifam, lēdijai un pārējie dižmaņiem bija ko pabrīnīties par tādu jocīgu ogļraci😀 Tikai žēl, ka Gilons sakautrējās un sabijās. Es tai brīdī gaidīju vairāk cīņas.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s