Parīzes sieva. Paula Makleina

Parīzes sievaZvaigzne ABC 2013., 350 lpp.

Naivā un prātīgā Hadlija Čikāgā satiek jauno Ernestu Hemingveju, apprecas un viņi pārceļas dzīvot uz Parīzi, kurp tiecas liela daļa intelektuāļu – rakstnieki un mākslinieki. Trūcīgi apstākļi, Parīzes mūžīgā uzdzīve, pirmie Hemingveja panākumi, jauni draugi un apbrīnotāji, ceļojumi, vēršu cīņas, dēls un brīnumjaukā Polīna. Viss ir tik skaisti, ka pamazām kļūst neizturami. Līdz ar Hemingveja panākumiem un dēla piedzimšanu plaisa starp Hadliju un Ernestu kļūst aizvien dziļāka. Polīna, kas sākumā Hadlijai šķiet kā glābiņš no vientulības un garlaicības, izrādās īsta čūska azotē un viss kļūst neiespējams.

„Parīzes sieva” ir kārtējais apliecinājums tam, ka dzīve ar lielu radošu personību ir sarežģīta un vienkārša ģimenes dzīve praktiski nav iespējama. Hadlija cenšas būt Hemingveja balsts un palīgs, un viņai labi sanāk pelēkās peles loma, bet Parīzes dzīve ir spoža un traka, tur pelēkām pelēm īsti nav vietas. Tāpēc nemaz nav brīnums, ka Hadlija jūtas neērti, savukārt Ernests sāk skatīties citā virzienā. Atliek vienīgi vai nu samierināties vai šķirties. Starp viņu draugiem ir tik daudz trijstūru un četrstūru, Ernests nesaprot, kāpēc lai viņi arī tā nevarētu?!

Jau no paša sākuma ir skaidrs, ka viņi neder kopā un viss romāns ir kā lēna agonija. Iespējams, lai gan maz ticams, ka viss būtu izvērties labāk, ja Hadlija nebūtu tik pakļāvīga un vairāk rūpētos par sevi, nevis ļautu Ernesta egoismam brīvi izpausties. Hadlija ir nogurusi un vēlas iet mājās, Ernests pasaka – nu tad ej, ne jau es esmu noguris un pievēršas Dafai. Un ko pelēkā pele dara? Paklausīgi iet mājās raudāt spilvenā. Viņa jūtas drausmīgi neveikli savās vecajās, novalkātajās drēbēs blakus Zeldai un citām smalkajām dāmām, bet neko nedara pat tad, kad nauda vairs nav problēma. Ielaist savā ģimenē jaunu, neprecētu, skaistu, gudru un mērķtiecīgu sievieti bija pēdējais stulbumus. Atcerieties, nekad tā nedariet! Vispār Hadlijai nav ne vainas, viņa vienkārši neder šai sabiedrībā un arī vīrs nav īstais. Hemingvejs dzīvo stāstos, daudz dzer, ir rupjš un augstprātīgs pret tiem, kas viņam sākumā palīdzēja un iedomājas, ka varēs dzīvot idilliskā mīlas trijstūrī. Jauks pārītis.

“Tu taču nedomā, ka es to izdarīju tīšām?”
“Ko tad – pazaudēji manuskriptus?”
Tas bija tā, it kā viņš būtu iesitis. “Nē. Paliku stāvoklī.”
“Galu galā – tas jau ir viens un tas pats, vai tad ne?”

Eiropa starp abiem pasaules kariem ir fantastiska vieta. Karu pārdzīvojušie metas trakulīgā dzīves baudīšanā un svinēšanā. Inteliģence un tie, kuri grib šais aprindās iekļūt, pulcējas Parīzes salonos un kafejnīcās un mūžīgi kaut ko svin. Vieniem ir papilnam naudas, citi staigā noskranduši, bet galvenais ir māksla. Tur pulcējas gan sava laika mākslas un literatūras dižgari, gan modes noteicēji, gan bagātu dzimtu mantinieki un brīvdomātāji. Kad Parīzē kļūst neciešami drēgns vai pārāk karsts, viņi ziemās dodas uz Austriju vai Šveici, bet vasarās uz Spāniju. Tas ir apbrīnojami – cilvēkiem nav naudas ikdienišķiem sīkumiem, bet viņi var atļauties ilgstoši ceļot un algot mājkalpotāju. Īpatnējs laiks.

Likās, ka neviens nevienu netur. Tādi laiki. Mēs visi it kā stāvējām uz kraujas, vai plīsdami no jaunības un nākotnes izredzēm, un džeza treļļiem.

Patiesībā es neko daudz par Hemingveju nezināju. Man prātā grozījās pavecs vīrs jūrnieku stila drēbēs, ar bārdu un glāzi rokā. Šo to no viņa darbiem lasīju pirms gadiem desmit. It kā patika, lai gan šķita, ka viņš pārāk daudz raksta par karu un rakstības stils ir asi atkailinošs. Viņu interesēja dzīves nesmukā puse, ķildas, cīņas, asinis, nāve un tamlīdzīgi. Mums īsti nav pa ceļam. Tāpēc bija interesanti lasīt par Hemingveju jaunībā. Tagad saprotu viņa sarežģītās attiecības ar karu un nāvi, viņa kaislību uz vēršu cīņām. Kā viņš vēroja un pētīja katru procesu un cilvēku, mocījās rakstot, līdz spēja to uznest uz papīra precīzi līdz pēdējam sīkumam, tā stāstījumu padarot ļoti reālu.

Nav viegli lasīt grāmatu jau pirmajās lappusēs saprotot, ka stāstītājas sapņi un cerības ir lemti neveiksmei un Hemingvejs viņai neder. Mani nogurdināja varoņu izmisīgais optimisms un Hadlijas mocekles tēls. Bet ko tu padarīsi – mīlestība ir akla. Katrs mīl savādāk. Nespēju simpatizēt ne Hadlijai, ne Ernestam un romānu uztvēru kā vēsturisko romānu, kas kā tāds ir labs. Spēju noticēt viņu savstarpējām strupajām sarunām un izmisumam, nomaskētam aiz smaidu pilnas uzdzīves. Manuprāt, autorei ir ļoti labi izdevies atdzīvināt Hemingveju, viņa pirmo sievu un 1920-to gadu inteliģences dzīvi. Noteikti būs interesanti Hemingveja un vēstures cienītājiem.

Vērtējums: 3,5/5

“Parīzes sieva” pie manis nonāca ar Zvaigzne ABC gādību.

6 thoughts on “Parīzes sieva. Paula Makleina

    • Jā, es patiesībā drusku arī. Šoreiz bija ļoti grūti izlemt uz cik vērtēt grāmatu, jo nebija īsti tas, ko gaidīju un emocionālā ziņā man ne visai patika. Punktu beigās iedevu par Parīzi, vēršu cīņām un pamatīgo darbu (vismaz es tā ceru), ko autore ieguldījusi rokoties cauri vēstulēm, atmiņām un citiem dokumentiem.

      Like

  1. Apmēram pirms gada noskatījos Dailes teātra “Marlēnu” un ļoti ieinteresēja šī laika mākslinieki. Tā kā Hemingvejs bija viens no tiem, gribēju arī mazliet papētīt viņa biogrāfiju un vairāk pieķerties grāmatām. Nesen izlasīju “Ardievas ieročiem”, bet romāns man likās pilnīgi pretējs tevis aprakstītajam. It kā karš bija, bet daudz kas likās pārāk vienkāršots un mazliet naivs. Remarks šajā ziņā ir daudz skarbāks. Tajā pašā laikā “Sirmgalvis un jūra man patika”, tāpēc būs vien jāpalasa vēl citi darbi.
    Vispār “Parīzes sievu” gaidīju, bet tagad neesmu pārliecināta, vai gribu lasīt. Pēc izrādes man radās savādāks priekšstats par Hemingveju. Nevaru īsti saprast, cik liela daļa no šī romāna būs patiesa, cik- autores izdomāta. To apmēram varēja noprast? Laikam būs jāpameklē kādas atsauksmes internetā.

    Like

    • Man ir grūti Tev atbildēt, jo ar Hemingveju man saskare ir bijusi neliela un vismaz 10 gadus atpakaļ. Es gaidīju, ka romāns būs “dokumentālāks”. Tad samierinājos un lasīju kā parastu vēsturisko romānu. Protams, lielākā daļa (?) varoņu ir reālas personas, tikai jautājums – cik reāli tos attēlojusi Makleina. Domāju, ka tā ir viņas interpretācija balstoties uz pieejamām vēstulēm, atmiņām utml. Es spēju noticēt, ka jaunībā Hemingvejs bija tāds, kā grāmatā aprakstīts. Bet jāņem vērā, ka viņš tiek vērtēts no divām prizmām: pirmās sievas un autores, kas šo grāmatu sarakstījusi. Kamēr neesi cilvēku saticis aci pret aci, viss pārējais ir tikai interpretācija kā citi šo cilvēku uztver.

      Like

      • Nu ja, laikam es arī gaidīju ko dokumentālāku. Grāmatu izlasīšu, bet ne tagad, varbūt pēc gada vai diviem..
        Tavs pēdējais teikums visu perfekti raksturo!🙂

        Like

  2. Nesen pabeidzu lasīt šo grāmatu. Lasīju angliski un domāju, cik ļoti man patiktu, ja to pašu (iespējams) lasītu latviski‽ Iedomājos, ka latviski stāsts varētu likties lētāks kā tas ir.
    Man patiki, ka aprakstīti notikumi/cilvēki, kas patiešām eksistējuši. Labi, vietām es apstājos un domāju, vai man netraucē tas, ka autore taču nevarēja zināt visus dialogus un tā.
    Bet es ļāvos lapu plūsmai. Pēc izlasīšanas bija labāka sajūta nekā biju gaidījusi. Tā kā uzzināju ko jaunu par kādu reālu personu/personību, tad nebija tik liels tukšums, kā pēc kāda trashy izdomāta romāna.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s