Delta of Venus. Anaïs Nin

Pirmā publikācija 1977. gadā, 271 lpp.

Izteiksmes stilā diezgan vīrišķīgi, slēptām un atklātām alkām, brīžam perversi un pat slimīgām izdarībām pilni, provokatīvi 15 erotiskie stāsti. Sievietes un vīrieši metas seksuālos piedzīvojumos, seko instinktiem, ļaujas kārdinājumiem, iepazīst savu ķermeni, atklāj slēptākās seksuālās vēlmes. Cilvēki ir dažādi, bet viņus visus vieno miesisko vēlmju apmierināšana. Vīrietis, kurš grib tikai skatīties uz skaistu sievietes apakšveļu. Īsts donžuāns, kurš blandās apkārt pa pasauli un vecumdienās seksuāli izmanto savas meitas. Sieviete, kurai nepietiek ar vīra dievināšanai līdzīgajiem glāstiem un viņa meklē brutālus vīriešus. Mākslinieks, kurš baudu gūst tikai atkailinoties. Nu un tā joprojām.

He thought that every woman should at one time or another be a whore. He thought that all women, deep down, wished to be a whore once in their lives and that it was good for them. It was the best way to retain a sense of being a female.

Pārsvarā stāsti grozās ap Parīzes bohēmu. Mākslinieki, modeļi, gleznotāju studijas, ballītes. Anais Nin nekaunas no tabu tēmām – kādā stāstā pat parādās nekrofilijas ainiņa. Daļa stāstu varoņu ir nedroši, pat nevainīgi un īsti neapzinās, kas viņiem vajadzīgs, līdz satiek cilvēku, kas viņus pavedina, iedrošina un atraisa. Otra daļa stāstu ir par cilvēkiem, kas skaidri zina, ko vēlās, lai cik tas perversi būtu. Kāda nu te morāle, bet būtībā stāsti vedina uz domu – nevajag sevi noliegt, citādi būsi nelaimīgs. No otras puses gribas noskurināties par cilvēku dīvainībām un nespēju novērtēt cilvēku sev blakus, bet meklēt vēl un vēl ko aizraujošāku. Te nav vietas mīlestībai, stāstos ir tikai plikas kaislības un miesaskāre. Pati Anais nebija mierā ar erotisko stāstu pasūtītāja prasību: “leave out the poetry and descriptions of anything but sex. Concentrate on sex.”  Stāstu krājuma priekšvārdā viņa raksta, ka brīžiem centusies varoņu seksuālās vēlmes un izdarības kariķēt tik ļoti, lai parādītu cik absurdi ir atteikties no emocijām.

Ja es teikšu, ka lasīt bija interesanti, jūs varbūt nez ko par mani padomāsiet 😀 Daži stāsti bija tiešām labi: “The Hungarian Adventurer”, “Mathilde”, “The Boarding School”, “The Ring” – pārsvarā īsi, koncentrēti stāsti ar spēcīgu vēstījumu un pabeigtības sajūtu. Šad tad man kāda stāsta pēdējā rindkopa šķita lieka – tā it kā autore nesaprot, ko darīt ar beigām. Vēl skaidri manāma tendence – daudz labāki viņai sanāk īsie stāsti. Garais stāsts “The Basque and Bijou” krājuma vidū bija pilnīgi nebaudāms – saraustīts vairāku personu seksuālais piedzīvojums, atmiņas, notikumu atstāsti. Tāda sajūta, ka viņa sametusi kopā dažādus notikumus, ko pati dzirdējusi vai lasījusi, kaut ko piedomājusi klāt, lai tik sanāktu noteikts lappušu skaits. Daļa stāstu varoņu ir savstarpēji saistīti, bet es nespēju izsekot, kurš pazīst kuru un kāpēc. Savādā kārtā bija pilnīgi vienalga kā sauc to vai citu personāžu, nespēju viņus paturēt prātā un atšķirt vienu no otra.

Anais Nin raksta bez naivuma, romantikas un liekiem izpušķojumiem, diezgan lietišķi, reizēm pat tehniski. Nekādas rožu ziedlapiņas gultā un sveces uz grīdas. Viņas izteiksmes līdzekļi ir dzīvnieciskāki, reālistiski, brīžiem skopi, bet pat ainiņā ar suni viņa pamanās saglabāt jutekliskumu un savdabīgu skaistumu (Umberto Eko „Neglītuma vēsturē” raksta, ka neglītais var būt skaists). Ir pretīgi, bet nespējat atraut acis un pārstāt tīksmināties. „Delta of Venus” diez vai vajadzētu lasīt, ja nepieņemamas šķita seksa ainas no „Fifty Shades of Grey”. Protams, literārā nozīmē, šie stāsti ir pārāki par minēto triloģiju, tomēr var aizskart tikpat dziļi. Kopumā krājumu uzskatu par lasīšanas vērtu un, lai gan lielākā daļa varoņu saplūda pelēkā masā, krājuma pēcgarša ir spēcīga un tik ātri neaizmirstas.

Vērtējums: 3,5/5