Life of Pi. Yann Martel

Life of Pi

Seal Books 2006 (2001), 356 lpp.

Kurš vēl nav redzējis filmu vai lasījis grāmatu? Bet nu labi, sižets īsumā: Pī Patela ģimenei Indijā pieder zooloģiskais dārzs. Politisku pārmaiņu dēļ viņi nolemj dzīvniekus pārdot un pārcelties uz Kanādu. Kuģis, ar kuru ceļo Pī ģimene un daļa no pārdotajiem zvēriem vētras laikā nogrimst okeānā. Pī, Bengālijas tīģeris un vēl daži zvēri izglābjas un sākas viņu neticamais ceļojums pāri okeānam vairāku mēnešu garumā. Pamazām starp Pī un tīģeri Ričardu Pārkeru izveidojas daudzmaz ciešama līdzāspastāvēšana un beigās viņi sasniedz Meksikas krastu.

Šķiet, ka „Pī dzīvi” atcerēšos vēl ilgi, bet šoreiz nepavisam negribas izteikties par lasīto. Romāns patika un riebās vienlaicīgi. Savā notikumu atainojumā tas līdzinās Velsa “Ārsta Moro salai” un Goldinga “Mušu pavēlniekam“. Patika sākums par dzīvi Indijā un zooloģisko dārzu. Lieks likās lielais gabals par reliģijām, tai domai būtu pieticis ar pāris rindkopām, lai gan pati doma man patika un tai varu piekrist. Tālāk tās 227 dienas okeānā…. Es mocījos līdz ar Pī un Ričardu Pārkeru, un ienīdu autoru par viņa vēlmi attēlot visādas nepatīkamas detaļas atkal un atkal. Nekā jauka jau nav, kad tu esi viens okeāna vidū glābšanas laivā kopā ar tīģeri, bet nav obligāti to visu stiept garumā. Ainiņa ar salu šķita intriģējoša un patika nodaļas, kur “autors” sarunājas ar jau pusmūžā esošo Pī. Šīs sarunas gandrīz ļāva noticēt, ka tiešām eksistē tāds Pī Patels un notikušais ar viņu ir patiess.

Iespējams, ka vislabākais bija nobeigums, kad pārstāvjiem no Japānas kuģu kompānijas Pī izstāstīja divus stāstus un uzprasīja, kura notikumu versija viņiem patīk labāk. Tas man lika krietni padomāt – ko īsti esmu izlasījusi? Kurā stāstā ir patiesība? Un vai patiesība galu galā ir svarīga? Kā teicis Vudijs Alens: “Kāpēc labu stāstu sabojāt ar patiesību.” Cilvēks ir izdzīvojis, jo ticējis kaut kam. Rūpējoties par īstu vai iedomātu tīģeri, viņam bija atbildības sajūta palikt dzīvam, izturēt. Manā skatījumā tieši tīģeris, nevis Dievs bija Pī lielākais atbalsts.

Richard Parker has stayed with me. I`ve never forgotten him. Dare I say I miss him? I do. I miss him. I still see him in my dreams. They are nightmares mostly, but nightmares tinged with love. Such is the strangeness of the human heart. I still cannot understand how he could abandon me so unceremoniously, without any sort of goodbye, without looking back even once. That pain is like an axe that chops at my heart.

Jans Martels ir nenoliedzami pelnījis visas balvas un atzinību par šo romānu. Viņa spēja rakstīt sapņaini un filozofiski, bet vienlaikus skaudri un bez izpušķojumiem ir apbrīnas vērta. Esmu pārsteigta, ka autors ir kanādietis, jo lasot bija sajūta, ka grāmatu sarakstījis indietis. „Pī dzīve” ir ļoti labs romāns un ar prātu to saprotu, bet sirdī nespēju just sajūsmu. Labāk patiks tiem, kuri nemēdz „izdzīvot” grāmatu sižetus. Varbūt pēc laika es spēšu teikt, ka šis ir lielisks romāns, kas jāizlasa katram. Beigās viens citāts no grāmatas, kas man ļoti patīk: Life is so beautiful that death has fallen in love with it, a jealous, possessive love that grabs at what it can.

Vērtējums: 3,5/5

Iespaids pēc romāna pabeigšanas bija tik nepatīkams, ka stipri šaubījos, vai gribu tos notikumus piedzīvot vēlreiz skatoties filmu. Tomēr filmu noskatījos un tā man ļoti patika. Ne tik smaga kā grāmata, bet bezgala skaista.

6 thoughts on “Life of Pi. Yann Martel

  1. Es vēl neesmu lasījusi/skatījusies, un pagaidām man ir sajūta, ka man pietiks ar atsauksmēm par grāmatu, bet filmu varētu būt vērts noskatīties.🙂

    Like

  2. Es ar grāmatu arī nedaudz pamocījos, bet tomēr nenožēloju, ka izlasīju. Visvairāk atmiņā palicis par to mistisko salu, uz kuras Pī grāmatā pavada vairāk laika nekā filmā.
    Filmā tas vizuālais ir vienkārši pārpasaulīgi skaists. Palicis atmiņā, ka Angs Lī stāsta, ka cilvēki pasaulē atkarībā no reģiona ļoti dažādi uztver pašu stāstu – mainās pat it kā tā galvenā tēma.
    Man patīk domāt, ka Ričards Pārkers bija Pī alter ego un tieši viņš pats sev bija vislielākais atbalsts. Katrā cilvēkā dzīvo tīģeris🙂 (un vēl daudzi citi dzīvnieki arī)

    Like

    • Man patīk Tava doma par Ričardu Pārkeru kā Pī alter ego. Kā Tu saprati epizodi ar vīru laivā, ko Pī pēkšņi satika okeāna vidū un tīģeris apēda? Vai tā bija tikai halucinācija?

      Like

      • To epizodi es vairs neatceros, jo man vispār daļa no tā peldējuma garlaikoja, un, visticamāk, es to uztvēru ar skepsi. Teorētiski tas vīrs varēja gribēt ēst tāpat kā tīģeris, tad jau vienkārši jautājums – kurš kuru?
        Vispār lasīju, ka ticīgie ir par zvēriņu versiju, bet ciniķi par cilvēku. Tad jau laikam būšu ciniķe🙂 Kaut gan – filmas beigās, kad atskan “and so it goes with God”, es apraudājos, jo es to uztvēru kā domu – jebkura ticība, kas palīdz izdzīvot, ir laba ticība. Varbūt gluži ciniķe vēl neesmu.

        Like

  3. Pēc filmas noskatīšanās domāju, ka tā man patika nedaudz labāk par grāmatu, tagad atkal šķiet, ka grāmata labāka, bet nu varētu teikt, ka man tās patika gandrīz vienlīdz labi. Tas, kas grāmatā šķita nedaudz garlaicīgs, filmā bija pat interesants, bet grāmatā atkal labāk varēju sajust Pī pārdzīvojumus. Ainiņa uz salas patiešām bija laba, bet filmā varēja būt iespaidīgāka.
    Man šķiet, ka grāmatas nobeigums bija perfekts un tieši nobeiguma dēļ romāns man iepatikās vēl vairāk. Izlasot tavu rakstu, sapratu, ka vēl joprojām esmu sajūsmā par grāmatu un filmu.🙂

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s