Sasodīts! Pasaule Klārksona acīm. Džeremijs Klārksons

Zvaigzne ABC 2013. gads, 336 lpp. World According to Clarkson #3

Ar Zvaigznes ABC gādību iegūtajā tikko izdotajā grāmatā apkopotas trakā Klārksona 2006. – 2007. gadā rakstītās iknedēļas slejas priekš The Sunday Times. Izrādās, Lielbritānijā un citur pasaulē ir bezgala daudz lietu, kas satrauc Klārksona prātu. Viņš pukst par vides aktīvistiem un izglītības sistēmu, apņirdz vietējo restorānu ķēdi un sniedz asprātīgus risinājumus daudzām problēmām – ko iesākt ar karalisko ģimeni, kā tikt galā ar beigtu roni un ēzeli, kā pavadīt Ziemassvētkus un tā tālāk.

Savā tipiskajā ciniski ironiskajā stilā Klārksons spilgti parāda, ka lietas, par kurām visi aktīvi bļaustās, lielākoties ir uzpūstas. Teiksim, Lielbritānijas skolu reitingi vai globālā sasilšana. Viņš atmasko hipokrātus un parāda daudzu noteikumu un sabiedrības paradumu absurdumu. Īpaši daudz viņš runā par izglītības un klimata kontroles jautājumiem.

Šobrīd notiek daudzas politizētas diskusijas par izglītības nākotni, un neviena no tām, šķiet, nepiemin pašu svarīgāko – to, ka skolā jāļauj bērniem lasīt tās grāmatas, kuras viņiem rada prieku.

Reizēm viņu satrauc pavisam ikdienišķas un pat privātas lietas. Piemēram, sievas rokassomiņas saturs, jauna telefona izvēle (kāpēc neviens netirgo vienkārši zvanīšanas ierīci?!), telšu rāvējslēdzēji. Kopumā Klārksons atļaujas pateikt to, ko daudzi patiesībā domā, bet neatļaujas teikt, jo tad viņus nosodīs par neiecietību, rasismu, egoismu un visādām citām sliktām īpašībām.

Skaidra lieta, ka ekoļautiņi ik pa brīdim izlec no krūmiem, lai iemestu man sejā olu krēma kūku, līdzīgi kā apmēram 100 kilogramus smags vīrietis naktī izlec no gultas, lai nosistu sevišķi kaitinošu mēslu mušu.

Klārksona cepšanās orientēta uz britu sabiedrību, tāpēc lasītājiem jābūt vismaz vispārīgām zināšanām, kur tāda Lielbritānija atrodas un ko briti ziemā ēd. Specifiskāku informāciju paskaidro zemsvītras piezīmes, tomēr, ja vispār neinteresējaties, kas notiek ārpus Latvijas un kā cilvēki dzīvo citur, tad visticamāk šī grāmata nav domāta jums. Daļai nepatiks viņa diezgan radikālie uzskati un savdabīgā (kāds to varētu saukt par egoismu vai pofigismu) attieksme, savukārt citus tā tieši varētu iekārdināt ķerties pie lasīšanas. Nevajag gan domāt, ka tie 100% ir viņa personīgie uzskati. Publiskais Klārksons un privātais Klārksons tomēr nav viens un tas pats cilvēks. Tas tā, ja kāds pēc grāmatas izlasīšanas ir tik nikns, ka grib uzsākt „Es ienīstu Džeremiju Klārksonu” klubiņu, jo viņš piemin arī latviešus. Lielbritānijā tāds klubiņš jau ir. Top Gear faniem – šovs ir pieminēts, bet maz. Nav daudz runas par mašīnām, lai gan iespējams uzzināt, kā viņi centās filmēt ASV un kā viņiem tur negāja. Klārksons ir nikns uz amerikāņiem un parāda ASV kā ļoti policejisku valsti. Arī Lielbritānija nav nekāda sapņu zeme un lasot nākas konstatēt, ka britiem ir citas problēmas, bet ne būt ne mazākas kā mums.

Vispār grāmata lielā mērā ir vērtīga tieši ar faktiem, ko parasti medijos skaļi „nereklamē”. Kaut vai par to pašu ASV. Protams, daļa ir Klārksona pārspīlējumi, tāpēc jālasa uzmanīgi un nevajag visu uztvert burtiski. Grāmatu lasīju ilgi, pa dažām slejām vakarā, jo tā nav daiļliteratūra, ko aprīt lieliem kumosiem. Ir jālasa un jādomā. Top Gear viņš ir smieklīgāks (droši vien tāpēc, ka tur viņi ālējas trijatā). Rakstos pārsvarā sanāk pasmīkņāt, nevis smieties līdz krampjiem, lai gan bija vietas, kad aiz prieka iesaucos „stulbais stulbenis!” Nu kā var izdomāt spridzināt roni!

Sākotnēji pēc izlasīšanas novērtēju grāmatu kā vienkārši labu, bet tagad, gatavojot rakstu un pārlapojot atzīmētās vietas, nākas konstatēt, ka Klārksons ir gudrs vecis un raksta sasodīti labi, trāpīgi un asprātīgi. Viņa raksti labi iederētos žurnālā IR. Tagad man ir vēlme palasīt viņa pēdējo gadu rakstus, lai uzzinātu viņa domas par neseniem notikumiem, jo viņa atšķirīgie uzskati ļauj uz lietām paskatīties no citas puses.

Vērtējums: 3,5/5