Divpadsmit krēsli. Iļja Ilfs un Jevgeņijs Petrovs

Zvaigzne ABC 2012., 528 lpp.

Ir 1927. gads. Apriņķa pilsētā N. savu dzīvi mierīgi vada izbijis muižnieks Ipolits, viņa sievasmāte, svētais tēvs Fjodors, vairāki zārcinieki un citi jaunās padomju valsts biedri. Tad nomirst sievasmāte, pirms nāves izstāstot Ipolitam par viesistabas krēslos paslēptajām dārglietām. Viss būtu labi, ja vien netraucētu divi apstākļi. Pirmkārt, krēslus sen savākusi padomju vara un nav zināma to atrašanās vieta. Otrkārt, par dārglietām sievasmāte izstāsta arī svētajam tēvam. Tā nu abi vīri metas krēslu meklējumos. Ipolits apciemo savu bijušo kalpotāju un pie tā iepazīstas ar Ostapu Benderu. Lielais kombinators uzreiz saož veiksmīga darījuma iespējas un pārņem Ipolita krēslu biznesu savās rokās. Sākas trakas medības, veiklas mahinācijas, ļautiņu muļķošana un ceļojums pusgada garumā.

Nenoliedzami meistarīgi uzrakstīts romāns, kas beidzot izdots tā sākotnējā izskatā – bez izgriezumiem un cenzūras. Mani pārsteidz tas, ka diviem iesācējiem rakstniecībā izdevies nemirstīgs klasikas gabals. Visas intrigas ir ļoti veiksmīgi savītas, dialogi asprātīgi vai ar slēptu jēgu, sižets raiti rit uz priekšu bez liekām novirzēm, varoņu mahinācijas spīdošas un beigas negaidītas. Ļoti labs burlaku gabals. Tālāk būs spoileri!

Varbūt tu vēl gribētu atslēgas no dzīvokļa, kur atrodas nauda?

Ar sajūsmu sekoju lielā kombinatora izdarībām – kā viņš atrod vajadzīgo informāciju, veikli apvārdo lētticīgus ļautiņus, ķer katru izdevību, no zila gaisa nopelna naudu. Bez viņa Ipolits (kuru Benders sāk saukt par Kisu) diez vai būtu dabūjis pat pusi krēslu. Kisa ir iedomīgs un alkatīgs plātīzeris, kura neizlēmība un gļēvums pamazām pārvēršas zemiskumā. Patika tēva Fjodora naivās vēstules sievai un komiskā neveiksme dārglietu meklēšanā. Traki forša bija Elločka ar 30 vārdu krājumu. Lielākā daļa varoņu ir lētticīgi, tomēr kolorīti tipāži. Vispār cilvēku lētticība romānā ir fantastiska. Ņemsim kaut vai atraitni, kuru Benders apprec, lai tiktu pie krēsla. Viņa taču ir pilnīgi smieklīga savā naivumā. Vai, teiksim, uzjautrinošo „Zobena un spīļarkla savienību”. Tā bija viena no spožākajām ainām romānā.

Daudzās apspēlētās politiskās un sociālās nianses, kas bija aizraujošas un svarīgas tai laikā, atstāja vienaldzīgu. Zemsvītras piezīmes ļāva saprast kontekstu, bez tām būtu palaidusi garām dažu labu veikli iepītu sarkastisku izteicienu vai alūziju. Ir krietni jāorientējas 1920. gadu Krievijas politikā, ekonomikā un kultūras procesos, lai pilnībā izbaudītu „Divpadsmit krēslus”.

Dziļākam galveno varoņu portretējumam pievērsta maza uzmanība, viss akcents uz darbību. No agrāk izgrieztajām daļām visvērtīgākā manā skatījumā bija nodaļa par Kisas pagātni, jo tā ļāva saprast viņa iedragāto lepnumu, naivumu apvienojumā ar alkatību. Tomēr viņa rīcība beigās man bija pilnīgi negaidīta un pat šķita pārspīlēta un nepamatota. Es nemanīju to brīdi, kad Kisa tik ļoti pārvērtās. Nu labi, Gruzijas kalnos viņš dabūja kārtīgi „apbružāties”, bet tik un tā. Kas attiecas uz Ostapu Benderu, tad par viņu mēs zinām vēl mazāk. Autori dod mājienus uz viņa kriminālo pagātni, bet neko īsti vairāk par viņu mēs neuzzinām. Kā šķiet, viņš ir labsirdīgs un izveicīgs, tomēr man būtu gribējies zināt, kāpēc viņš ir tāds kāds ir, vai viņam ir kāds mērķis dzīvē.

Man pašai nav īsti skaidrs, kāpēc neesmu tik lielā sajūsmā kādā man vajadzētu būt. Varbūt gaidīju kaut ko vēl asprātīgāku, jo smējos patiesībā maz. Ak, īsāk sakot – viss bija gandrīz ideāli, tomēr kaut kas pietrūka. Jebkurā gadījumā silti iesaku krievu literatūras un klasikas cienītājiem.

Vērtējums: 4,5/5