The End of Your Life Book Club. Will Schwalbe

Book ClubKnopf 2012., 336 lpp

Patiess stāsts – dēla atmiņas par mātes pēdējiem dzīves gadiem, viņas cīņu ar vēzi un dzīves svinēšanu par spīti visam. Viņi kopīgi lasa grāmatas un diskutē par izlasīto, kas noved arī pie aktuālo notikumu un garīgo vērtību apspriešanas un atmiņām par mātes dzīvi, viņas pašaizliedzīgo darbu bēgļu nometnēs un Afganistānas bibliotēkas projektā.

Grāmata par grāmatām, ģimeni, dzīvi un nāvi. Skaists, aizkustinošs un cieņas pilns veltījums mātes piemiņai. Te varētu likt punktu, jo neko vairāk nav vajadzības teikt, tomēr jums ir jāzina vairāk.

Books had always been a way for my mother and me to introduce and explore topics that concerned us but made us uneasy, and they had also always given us something to talk about when we were stressed or anxious.

Lasot atzīmēju bezgala daudz vietas un piefiksēju dažas grāmatas no viņu lasītajām, kas mani ieinteresēja: „Crossing to Safety” by Wallace Stegner, „Brat Farrar” by Josephine Tey, „The Elegance of the Hedgehog” by Muriel Barbery. Viss lasīto un pieminēto autoru un darbu saraksts atrodams grāmatas beigās. Viņi aizrautīgi lasa dažādas grāmatas – no reliģiskiem tekstiem līdz kriminālromāniem, bet sarunās par izlasīto dominē pārdomas par cilvēka spēku un vājumu, krietnumu un ļaunumu dažādās situācijās. Caur kopīgo lasīšanu un sarunām Vils vairāk iepazīst māti kā spēcīgu, iedvesmojošu personību. Nevaru iedomāties labāku veidu kā viņi būtu varējuši kopā pavadīt mātes pēdējos gadus.

While reading those books, we wouldn`t be the sick person and the well person; we would simply be a mother and a son entering new worlds together.

Mērija Anna bija interesanta un spēcīga personība. Jaunībā spēlējusi teātri, izaudzinājusi trīs bērnus, strādājusi vairāku skolu administrācijā un lielu savu dzīves daļu veltījusi sieviešu labdarības organizācijai – devusies uz kara zonām, strādājusi bēgļu nometnēs un vēl pēdējā dzīves gadā aktīvi organizēja līdzekļu vākšanu Afganistānas bibliotēku projektam. Viņai ir ļoti daudz draugu, kas pēdējos gados raksta pateicības vēstules un brauc ciemos. Apspriežot karu un labdarību, Vils mātei saka, ka viņa ir drosmīga, uz ko māte atbild, ka tā nav, viņa vienkārši dara visu, ko spēj: the important thing is to do what you can, whenever you can. You just do your best, and that`s all you can do.

Var teikt, ka lasīšana Švalbes ģimenē ir asinīs. Viņi visi lasa, vienmēr, visur. Mērija Anna pastāsta par savām mīļākajām bērnības grāmatām un dažas no šīm grāmatām tiek dāvinātas mazbērniem. Grāmatas veido nepārraujamu saikni starp dažādām paaudzēm un ļauj vienam otru iepazīt, būt tuvāk: books can be how we get closer to each other, and stay close.

Vila mātei ir kāda lasīšanas īpatnība – viņa vienmēr vispirms izlasa grāmatai beigas. Viņa to skaidro kā uztraukuma mazināšanu par gaidāmo sižetu un sliktu grāmatu atsijāšanu: If you read the ends first, you have much less patience for wasting time with that kind of book. Even a well-written book can be silly and a waste of time.

Grāmatas rosina runāt par dažādām tēmām, izprast pasauli, runāt par sāpīgām un privātām lietām netieši, mācīt labo, veicināt saprašanos un nodrošina vislabāko iespējamo izklaidi.

Paralēli grāmatu lasīšanai, Vils sāpīgi apzinās, ka māte mirst un daudz domā par to, kā labāk pavadīt atlikušo laiku un kā/vai runāt par nāvi. Pārsvarā tā ir dzīves svinēšana un mātes labo darbu un panākumu apzināšana, jo Mērija Anna is living while dying un kategoriski iebilst pret viņas „apraudāšanu” dzīvai esot. Vēl tik daudz jāpaspēj un jāpiedzīvo, bet laika ir tik nežēlīgi maz…

I realized then that for all of us, part of the process of Mom`s dying was mourning not just her death but also the death of our dreams of things to come. You don`t really lose the person who has been; you have all those memories.

Mērija Anna vairākkārt uzsver cik ļoti viņai ir palaimējies – viņa līdz pat beigām saglabā veselo saprātu, viņai ir pietiekoši daudz naudas dārgajam ārstēšanas procesam un kaut kāda iemesla pēc viņai ir atvēlēts vairāk laika dzīvošanai kā citiem aizkuņģa dziedzera vēža slimniekiem. Viņai apkārt ir daudz mīloši cilvēki, mazbērni aug un izlasīts tik daudz labu grāmatu. Man šķiet, ka liela nozīme viņas cīņā ar vēzi ir pozitīvajai attieksmei un aktivitātei. Tas kārtējo reizi ir apliecinājums tam, ka viss ir mūsu galvās – vai mēs slīgstam bezcerībā un sevis žēlošanā vai arī izmantojam mums doto laiku pēc iespējas labāk un visā saskatām ko pozitīvu.

Man patika veids kā Vils raksta. Viņš nekrīt emocionālās galējībās, dalās ar personīgu informāciju, tomēr pamanās šo atmiņu stāstījumu paturēt tai patīkamajā zonā, kur netiek pastāstīts pārāk daudz personīgas un pat intīmas informācijas – uzzini par cilvēkiem, bet neesi spiests rakņāties pa viņu netīro veļu. Domāju, ka pie šīs grāmatas es varētu atgriezties pēc kādiem gadiem. Varētu izlasīt arī grāmatu par Patriku Sveiziju, kura cīņa ar šī paša vēža formu bija optimistiska, bet nežēlīgi īsa. Tomēr tagad kādu laiku vajadzētu atturēties no vēžu slimnieku un psiholoģisko problēmu tēmām, jo jūtu, ka ir drusku par daudz.

Vērtējums: 5/5

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s