Ballantine Books 1991, 158 lpp. Pirmā publikācija 1953. gadā.
Ugunsdzēsējs Montāgs šķiet apmierināts ar dzīvi un darbu, līdz kādu vakaru satiek kaimiņu meiteni Klarisu. Vārds pa vārdam un pamazām atklājas distopiskā pasaule, kur grāmatas lasīt ir aizliegts, tās tiek dedzinātas, Montāga sieva Mildreda savu dzīvi pavada klausoties radio un skatoties televīzijas paneļos. Galvenais ir tukšas izklaides. Domāt un rīkoties atšķirīgi ir bīstami, bet tas ir tieši tas, ko Montāgs nolemj darīt.
A book is a loaded gun in the house next door.
Tāda ļoti biedējoša pasaule. Virtuālā vide un blenšana ekrānos ar izklaidējošu saturu padarījusi cilvēkus par tādām kā sazombētām būtnēm, kuras pa īstam vairs nesarunājas, bet iedomājas, ka ir laimīgas. We must all be alike. Klarisa aicina Montāgu paskatīties zvaigznēs un ir patiesi pārsteigta, kad viņš to izdara. To darot reti kurš, tur taču nav nekā izklaidējoša. Kāpēc grāmatas ir aizliegtas? Jo tās raisa argumentus, satrauc cilvēku prātus, rada atšķirīgus viedokļus. Grūti kontrolēt domājošu sabiedrību…. Tādi cilvēki kā Mildreda negrib domāt, negrib just, negrib, ka viņus traucē reālā dzīve, tāpēc Montāga rīcība viņai ir nepieņemama un viņa nostājas pret vīru. Vispār grāmatas tēma sasaucas ar nesen izskanējušo ziņu, ka LTV 1 pārceļ „100g kultūras” uz pusnakti, tā vietā rādot kārtējo izklaidējošo muļķu šovu.
„451 grāds pēc Fārenheita” ir lielisks zinātniskās fantastikas darbs un tiek slavēts pilnīgi pelnīti. Tāpēc jo dīvaināk ir tas, ko tālāk rakstīšu. Man ļoti patika stāsta ideja, bet nepatika izpildījums – pārsvarā jutos garlaikota (mjā, ironiski; par attaisnojumu – es daudz domāju par rakstīto) un kaitināja varoņu dialogi. Viss bija skaidrs jau no pirmajiem sarunu teikumiem, tāpēc pārējais likās nevajadzīgi izstiepts. Sākums ar Montāga nākšanu mājās un tikšanās ar Klarisu bija intriģējošs, bet tālāk sižets kļuva tik pašsaprotams un paredzams. Arī Bredberija spēlēšanās ar valodu, vārdu atkārtošana nesajūsmināja. Tā nenoliedzami piedeva tādu īpašu bezjēdzības noskaņu varoņu dzīvēm, bet kas par daudz, tas par skādi. Es spēju novērtēt Bredberija talantu, bet nespēju līdzpārdzīvot varoņiem un notikumiem. Laikam mums ar viņu nav īsti pa ceļam zinātniskās fantastikas lauciņā, bet es vēl pamēģināšu „The Illustrated Man”.
Ļoti gribēju, lai man grāmata patiktu un pēc smagām pārdomām ieliku vēl vienu punktu, jo kā jau teicu – ideja tik tiešām ir lieliska. Tikai man laikam šo darbu vajadzēja lasīt vismaz pirms gada vai arī pagaidīt vēl kādus gadus desmit.
Vērtējums: 3/5
Marii grāmatplaukts 
Pirms pāris gadiem noskatījos filmu. Tā gan bija savāda, bet interesantā ziņā. Tagad, kad aktīvāk lasu arī ārvalstu blogerus, rodas sajūta, ka Bradbury tiek lasīts atkal. Ieķeksēju savā sarakstā 🙂
PatīkPatīk
Jā, viņu atkal lasa un lasīt vajag.
PatīkPatīk
Pamēģini gan, stāsti nebūs tik izstiepti, lai arī viņš vienalga rakstīja daiļi. 🙂
Varbūt viss ir skaidrs jau no pirmajiem teikumiem tāpēc, ka pa šiem sešdesmit gadiem darbs jau ir paguvis nogulsnēties kolektīvajā zemapziņā vai apziņā, vai kur vēl ne, un viss ir kļuvis daudz pašsaprotamāks nekā toreiz? Vismaz daļēji?
PatīkPatīk
Pieļauju, ka ar Bredberiju vajag sākt, ja kāds grib lasīt zinātnisko fantastiku no intelektuālā gala. Un lasīt viņu vajag vismaz kādus 10 gadus agrāk nekā to izdarīju es.
PatīkPatīk
Varētu būt interesanti uzzināt, ko es būtu teikusi par šo romānu tā iznākšanas gadā – 1953.? Varbūt tas nav izturējis literāro novecošanu, bet idejiski gan Bredberijs ir trāpījis ļoti tālā mērķī – tas man šķita visvarīgākais.
PatīkPatīk
Nu, vispār – viņa vārds bija Montegs, un viņš nebija ugunsdzēsējs, bet gan grāmatu dedzinātājs.
PatīkPatīk
Tulkojuma nianses.
PatīkPatīk