Beigu izjūta. Džūljens Bārnss

Zvaigzne ABC 2013. gads, 176 lpp.

Tonijs Vebsters vada mierīgus pirmspensijas gadus līdz kādu dienu saņem sūtījumu no sen aizmirstas un gandrīz nepazīstamas sievietes, kura viņam novēl 500 mārciņas un sen pašnāvību izdarījušā drauga Adriana Finna dienasgrāmatu. Dienasgrāmatu gan piesavinājusies viņas meita. Tas uzjundī atmiņas par jaunības draugu pulciņu un Tonija pirmo draudzeni Veroniku. Šķetinot atmiņu pavedienu uzpeld aizvien jaunas detaļas, sen aizmirstas sajūtas un drīz vairs Tonijs nav īsti pārliecināts kā viss patiesībā bijis. Vai var būt, ka atmiņas, ar kurām esi dzīvojis daudzus gadus, nav patiesas? Kurš cietējs un kurš vainīgais?

Knapi 180 lappusēs skopos vārdos Bārnss pamanījies uzburt smalku un psiholoģiski dziļu romānu par pārprastiem vārdiem, nesarunāšanos (viss būtu atrisinājies jau sen, vai daudz agrāk, ja viņi godīgi izrunātos, bet tad nebūtu par ko rakstīt), atmiņu mānīgumu, aizvainojumu un vainas apziņu. Mēs spējam sagrozīt pagātnes atmiņas sev par labu, iedomāties vēlamo un aizmirst neglaimojošas lietas. Romāns liek domāt par atmiņas vairākiem slāņiem – virspusējo spožo, kuru paust apkārtējiem, apakšējo pielaboto slāni nervu un sirdsapziņas nomierināšanai un tad apslēpto, pirmatnējo slāni, kurš var būt sāpīgs, nepatīkams, apkaunojošs vai kā citādi aizmiršanu veicinošs.

Kurš ir teicis, ka atmiņa ir tas, ko mēs, kā šķiet, bijām aizmirsuši?

Mīlestība pieminēta vien garāmejot, drīzāk varoņi iedomājas, ka mīl, nevis patiešām mīl. Nedomāju, ka Tonijs mīlēja Veroniku, lai gan tas viņam pamesta mīlnieka garā netraucēja uzrakstīt pretīgu vēstuli sāncensim. Viņam pietiek ar to, ka ir kaut kādas attiecības un labākās atmiņas no viesošanās pie Veronikas vecākiem ir kā viņš pēc atgriešanās mājās kārtīgi pakakāja. Vispār bija ļoti interesanti lasīt vīrieša (Tonija) uzskatus par attiecībām un rīcību, un tas manās acīs romānam piedeva papildus vērtību. Nekādas sievišķīgas „cukurotās mīlas mežģīnes”, sveces, mēnesgaisma, rožu ziedlapiņas un kopīgas nākotnes plānošana. Aizmirstiet par tādām blēņām. Man vispār patīk ielīst tādu vīriešu prātos, kuri nestaigā ar rozā brillēm, jo diezgan bieži literārajos darbos viņu domāšana un rīcība tiek pārāk uzlabota, izskaistināta, kas tikai vairo muļķīgās iedomas par kaut kādiem mītiskiem ideālajiem vīriešiem.

Vai Veronika mīlēja Toniju? Sliecos domāt, ka nē. Viņa šķita tāda auksta aprēķinātāja, bet tā kā notikumi pasniegti tikai no Tonija skatu punkta, tad var būt arī savādāk. Tomēr tas, kas starp viņiem bija un notika atstāja tik dziļas pēdas, ka viņi nespēj tikt tam pāri pat pēc daudziem gadiem. Tik ilgi glabāt aizvainojumu, kas indē dzīvi, tas ir jāprot! Vai ir jēga tik ilgi turēties pie pagātnes? Vai ir jēga tajā rakņāties un naivi iedomāties, ka kaut ko iespējams mainīt? Tonijam tas šķiet svarīgi, es gan viņam ieteiktu, lai liekas mierā un beidz sevi muļķot. Beigās viņš saņem tieši to ko pelnījis.

Lasot „Beigu izjūtu” lasītājam pašam nākas daudz domāt un mēģināt izprast Toniju, Veroniku, Adrianu un kas viņus virza. Bārnss nepapūlas paskaidrot pilnīgi neko. Ar Adrianu savā ziņā ir visvieglāk un tai pašā laikā vismīklaināk, jo par viņu nezinām tikpat kā neko. Nopietns, domājošs puisis ar ambīcijām. Tas arī viss. Viņa pašnāvības iemeslus var nojaust tikai pašās romāna beigās un arī tad tas paliek minējumu līmenī. Man ļoti gribējās par Adrianu uzzināt vairāk un drusku pukojos uz autoru, ka daži jautājumi palika bez atbildes. Veronika… ar Veroniku ir sarežģīti. Sākumā tā vien gribējās viņu nosaukt par nejūtīgu kuci, bet nekad nevajag aizmirst, ka visi notikumi pasniegti Tonija acīm. Kāpēc viņa divus gadus turējās pie Tonija, man tā arī netapa skaidrs, jo viņiem nesakrita intereses un vispār attiecības ļoti stipri vilka uz friends with benefits pusi 50. – 60. gadu izpratnē. Laikam jau cerēja, ka bezrūpīgais Tonijs pieaugs un viņi apprecēsies. Saiešana kopā ar Adrianu šķita daudz saprotamāka. Beigās man viņas bija pat drusku žēl. Kas attiecas uz Toniju, tad sākumā viņš simpatizēja, vēlāk vairs nebiju pārliecināta vai drīkstu viņam ticēt (ak, atmiņu nepastāvīgā daba un subjektīvisms) un beigās jau par viņu domāju kā par iedomīgu, paštaisnu, mīkstmiesīgu, garlaicīgu tipu, kurš daudzus gadus izliekas, ka tāda Veronika viņa dzīvē nekad nav bijusi un nu “lien viņai zem ādas”.

Beigas bija pārsteidzošas, pat šokējošas, nācās pārlasīt. Lai kā es biju kalkulējusi un analizējusi, tāds pagrieziens man bija negaidīts. Tāds gandrīz vai pašas prāta radīts detektīvs sanāca. Visu laiku gaidīju, kad parādīsies kāds līķis, īsts noziegums, jo gribējās kādu “asiņainu” pagriezienu, bet nekā. Bārnss mani pārtrumpoja. Un ja tagad es nebeigšu rakstīt, tad atsauksme sanāks garāka par pašu romānu.

Varētu derēt tiem, kuri izslāpuši pēc nopietna romāna pludmalei, bet neko biezu negribas līdzi stiept. Man vispār Bukera balvas laureāti nav īpaši interesējošo grāmatu kategorijā, bet Bārnss man patika “Pasaules vēsture desmit ar pus nodaļās”, tāpēc nekavējos no izdevniecības iegūt jauno grāmatu.

Vērtējums: 4,5/5