That Summer. Sarah Dessen

Viking Juvenile 2006, 240 lpp.

Priekš piecpadsmitgadīgās Heivenas dzīve mainās pārāk strauji. Viņa ļoti stiepjas garumā, tēvs precas ar gados jauno kolēģi, mamma kopj rožu dārzu un ar kaimiņieni iet uz bāru, māsa gatavojas savām kāzām. Heivena vēlas kaut dzīve būtu tāda kā agrāk, kad visa ģimene vēl bija kopā un māsa draudzējās ar Samneru. Tad piepeši Samners uzrodas atkal un caur viņu Heivena tiek skaidrībā par pagātni un beidzot spēj sadzīvot ar tagadni.

Iepazīšanos ar Sāru Desenu nolēmu sākt ar viņas debijas romānu. Izrādījās ne pārāk veiksmīga izvēle. Izvairījos no lielas vilšanās tikai pateicoties kaut cik apmierinošajām beigām, kas attaisnoja visu iepriekšējo garlaicīgo bezjēdzību. Varēju saskatīt, kādu stāstu autore mēģinājusi izveidot, bet tas īsti nav sanācis.

Reālās dzīves problēmas – vecāku šķiršanās, māsas gatavošanās kāzām, garlaicīgs vasaras darbs, pusaudze ar mazvērtības kompleksu sava garā auguma dēļ, māsas bijušais draugs – varēja izvērsties dziļā, emocionālā un arī asprātīgā romānā, tomēr viss palika remdenas viduvējības līmenī. Vēl ir lielveikala modeļu konkurss un vietējā slavenība modele Gvendolīna, kura piedzīvo nervu sabrukumu. Desena ļoti cenšas Gvendolīnas stāstu sasaistīt ar Heivenu, bet tas ir tik ļoti mākslīgi un man tā arī netapa skaidrs, ko viņa gribēja pavēstīt. Brīdinājumu, ka nevajag iesaistīties modeļu biznesā vai piemēru, ka no gara auguma nav jākaunas?

Man pārsvarā ir svarīgi just līdzi grāmatas galvenajam varonim. Šoreiz Heivena mani atstāja vienaldzīgu. Interesantāka bija viņas straujā, emocionālā māsa Ešlija. Kāzu plānošanā, protams, visu laiku kaut kas nojūk un jo tuvāk nāk noliktā diena, jo visi vairāk uzvelkas un liela daļa negāciju pāriet uz Heivenu, kura visu pacieš klusējot. Tas, ka beigās viņa, tēlaini runājot, izvelk galvu no smiltīm un parāda vismaz kādu raksturu, izglābj šo bezcerīgo stāstu. Viss romāns būtībā ir Heivenas pasīva vērošana kā dzīve plūst garām un visi kaut ko rosās. Viņa spēj tikai šausmināties par savu augšanu un kārnumu, un vēlēties, kaut viss būtu tā kā tai pēdējā laimīgajā vasarā, kad ģimene pavadīja brīvdienas pie okeāna un Ešlija draudzējās ar šarmanto, sirsnīgo, uzjautrinošo Samneru. Savā prātiņā Heivena Samneru ir idealizējusi un grib, kaut māsa draudzētos ar viņu, nevis precētu kaut kādu remdeno Levisu.

Saistībā ar Samneru ir vienīgā jēdzīgā lieta šai romānā: morāle, ka ne viss ir tā kā mēs to domājam, ideālu cilvēku nav un nevajag savā prātā veidot mītus un dzīvot pagātnē. Izskatījās, ka pēc sava auguma pieņemšanas un ilūziju zaudēšanas, Heivena kļuva par tīri jēdzīgu cilvēku. Kas attiecas uz Samneru, tad viņš šķita tāds labsirdīgs, bet ākstīgs klauns. Mani kaitināja viņa vārda izvēle, kas angliski ir Sumner un ļoti līdzinās „summer”. Katru reizi nācās pārlasīt vēlreiz, lai saprastu, ka runa ir par puisi nevis vasaru. Autore droši vien gribēja vilkt paralēles, bet ir taču tik daudz normālu puiši vārdu, kāpēc jāizvēlas kaut kas tik nejēdzīgs…

Ceru, ka neveiksmi var norakstīt uz debijas romāna statusu un pieredzes trūkumu. Pieļauju, ka padsmitgadīgām meitenēm šī grāmata varētu šķist tuvāka un labāka kā man.

Vērtējums: 2/5