Ievārījums un brīnumi. Andris Pētersons

IevārījumsAtēna 2012. gads, 232 lpp.

Īsi un garāki stāsti par (it kā) autora piedzīvoto un mums visiem. Atmiņu un notikumu uzplaiksnījumi: studentu izdarības, armijas gadu piedzīvojumi, sabiedrisko attiecību speciālista pārdomas, kaut kur noklausīti notikumi, skudras biksēs, tantiņa veco ļaužu centrā, grāmatu uzpircēji, turka pildspalvu hierarhija….

Tādas sīkas ainiņas par būtisko un nebūtisko. Daži gabali pat tā īsti nav stāsti, drīzāk īsi pieraksti dienasgrāmatā. Teiksim „Brīnums” sastāv no viena teikuma: „Es joprojām mīlu savu sievu”. Skumji, ka tas ir vienīgais brīnums. Vismaz daļa stāstu atgādina par lietām, kuru nozīmīgumu mēdzam nenovērtēt vai piemirst, par vārdiem, kurus nepasakām, par izvēlēm un kur tās mūs noved.

Pētersona stils man atgādināja P. Bankovska stāstus, lai gan Bankovska stāsti atstāja spēcīgāku iespaidu. Ja nebūtu pierakstījusi, atmiņā no lasītā nekas nebūtu palicis. Tas ir slikts rādītājs, lai gan lasot man tīri labi patika. Bez jau pieminētā „Brīnuma” esmu atzīmējusi vēl trīs stāstus:

„Cilvēciņi” – pārdomas par lietvārdu pamazināmo formu lietošanu. Vai mēs patiesībā nepadarām kaut ko mazvērtīgāku vārdos to samazinot? „Nezinu, kar cik procentu daļām krītas mūsu nacionālās valūtas vērtība katru reizi, kad pasakām vārdu „latiņš”, bet tā notiek.” Arī mani kaitina pārmērīga deminutīvu lietošana.

„Dāvana” – apsmējos par iesaiņoto ģipša kaķi tantei dāvanā. Asprātīgi. Pieļauju, ka tāds gadījums patiešām ir bijis.

„Čečeni” – kā studenti kolhoza talkā sadzērās par daudz un liekot lietā minimālās čečenu valodas zināšanas pateica neīstos vārdus. Pamācoši.

Pētersons gan neatklāj, cik daudz tur ir par viņu pašu, tomēr rada sajūtu, ka tas viss ir ļoti personīgi. Tas patiesībā mani drusku kaitināja, jo es nesapratu, kā man pret šo stāstu/eseju krājumu attiekties. Vai tā ir dokumentālā proza, vai pilnīgi brīvs iztēles lidojums. Man gribējās skaidrību. Ievārījumu es te atradu, brīnumus gan ne. Iespējams būtu palīdzējusi lēna lasīšana ar apdomāšanos, bet man gribējās ātrāk pielikt punktu un ķerties pie kā aizraujošāka. Šis acīmredzot nav latviešu pusdokumentālās prozas un pelnu kaisīšanas uz galvas laiks manos literārajos klejojumos. Tai pašā laikā „Ievārījums un brīnumi” man nav kauns ieteikt kā labu jaunāko laiku latviešu literāro darbu un autors ir izvairījies no pārlieku depresīvas noskaņas, to aizstājot ar nelielu nostaļģijas un vieglu skumju noti par aizejošo dzīvi.

Vērtējums: 3,5/5

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s