Uz kraujas rudzu laukā. Dž. D. Selindžers

Uz kraujas rudzu laukāJumava, 2001. gads, 247 lpp. (es gan lasīju krietni vecāku izdevumu)

(No grāmatas anotācijas….) Stāsts par puisi vārdā Holdens Kolfīlds, kurš grib izrauties no apnicīgās skolas, no derdzīgās kopmītnes, no visas šīs dzīves “priekš kaķiem”. Viņš sapņo par konkrētu rīcību: viņam gribas “dzīvot pie strauta”, darīt visu ar savām rokām, audzināt bērnus pēc sava prāta, pašam iemācīt viņiem kaut ko svarīgu. Viņam pašam diezin kā nepatīk mācīties, taču viņš neatļauj savai māsiņai nokavēt stundas, cenšas pierunāt viņu, nomierināt, izklaidēt.

Par šo darbu biju dzirdējusi tik daudz un tai pašā laikā tik neskaidri, ka tas manā prātā bija ieguvis dziļi intelektuāla un bieza romāna statusu ar krimināliem elementiem. Kaut kur biju nošāvusi greizi, jo “Uz kraujas rudzu laukā” patiesībā ir garstāsts (vai tomēr īss romāns) un nekā krimināla tur nav. Par intelektuālisma līmeni var strīdēties atkarībā no tā kādā garastāvoklī un vecumā darbs tiek lasīts. Spēju saskatīt, kāpēc stāsts daudziem šķiet lielisks, pat ģeniāls, bet mani tas dziļi un patiesi garlaikoja. Sliecos piekrist tām atsauksmēm, kurās teikts, ka stāsts jālasa sešpadsmit gados. Tagad atliek vien novērtēt autora talantu paliekot vienaldzīgai pret saturu.

Galvenais varonis ir vai nu pilnīgs tirliņš un idiots, vai arī ļoti patstāvīgi domājošs un sakāpinātu ideālu pilns jaunietis, kurš negrib samierināties ar sabiedrības uzspiesto dzīves kārtību. Katrā ziņā tādus cilvēkus dzīve nelutina, apcērp spārnus un viņi ar laiku vai nu nāk pie prāta, vai nodzeras/sanarkojas/izdara pašnāvību (izvēlieties tīkamāko variantu). Viņš pametis skolu, jo tajā bijis pārāk daudz liekuļu. Viņš joka pēc dara to un šito, viss viņam ir joka pēc. Nav brīnums, kad kāds viņam dusmīgi uzprasa “Kad, pie velna, tu vienreiz būsi pieaudzis?”. Holdens gan drīzāk vēlas dzīvot pašpietiekamu dzīvi būdiņā pie upes. Jocīgi, ka mazajai māšelei gan viņš neļauj kļūt par tādu pašu naivu sapņotāju.

Man patika, kādiem izteiksmes līdzekļiem Selindžers veido atmosfēru, cik precīzi attēlo tādu naivu un muļķīgu ideālistu, kā pretnostata indivīda vēlmes pret sabiedrības normām. Sajūta, ka viss ir bezjēdzīgi. Stāsts man stipri atgādināja “The Perks of Being a Wallflower”, tur ir paralēles starp Selindžera varoņa un Čārlija nespēju iekļauties sabiedrībā, īpatnējo skatījumu uz pasauli.

Ja kādam ir padziļināta interese, iesaku izlasīt 1960. vai 1970. gadu (aizmirsu pierakstīt stāstu krājuma izdošanas gadu) izdevuma priekšvārdu. Tur ir akadēmiska stāsta analīze, kas pilnīgi noteikti ir sakarīgāka un objektīvāka par manējo. Nesen kādā īsā recenzijā atradu šādu teikumu:  “Anyone who fell in love with The Catcher in the Rye in high school will swear up and down that it’ll change your life, but most people who don’t read it until well after college will probably suggest it’s best set aside.” Atliek vien piekrist.

Vērtējums: 2/5 (emocionāli un subjektīvi; objektīvi vērtējot darbs ir pelnījis vairāk)

Advertisements

14 thoughts on “Uz kraujas rudzu laukā. Dž. D. Selindžers

  1. Es laikam šo grāmatu paspēju izlasīt pareizajā brīdī (šķiet, ka uzreiz pēc vidusskolas), jo man par to ir tikai vislabākās un pozitīvākās atmiņas kā par ļoti gudru un Iedvesmojošu darbu.
    Un tagad es vienu pēc otras lasu līdzīgas atsauksmes kā šī un man kļūst bail pārlasīt to grāmatu…

    Like

  2. Tomēr gribētu uzsvērt, ka darbs ir domāts jauniem vīriešiem vai precīzāk – puikām, kas grasās kļūt par vīriešiem. Tā kā šī bloga autore ir sieviete, tad kaut kādā ziņā apbrīnoju, ka vispār tiki līdz beigām. Sievietēm pubertāte norit citādāk.

    Like

    • Ir daudzas meitenes, kas par šo darbu ir sajūsmā. Domāju, ka daudz lielāku lomu spēlē vecums nevis dzimums. “Uz kraujas rudzu laukā” vēlams lasīt bērnībā/ agrā jaunībā.

      Like

      • Laikam esmu no tām daudzajām. Biju un esmu sajūsmā. Tiesa lasīju skolas laikā un pirms izlasīju šo Tavu post (pārsteidza atzīme beigās – bet labi, ka pieliki iekavās “emocionāli un subjektīvi”), beidzot tiku pie oriģinālvalodas versijas un tieši pēdējās dienās lasu to – un nekas nav mainījies – tā noteikti nav grāmata tikai pusaudžiem un tās lasīšanai nav pareiza vai nepareiza laika. Vienkārši Selindžers nav visiem, arī vēlākais darbs – precīzo nosaukumu neatceros – laikam “deviņi stāsti” ir īpašs un man palicis atmiņā tieši ar sajūtu. Man personīgi neviens cits autors diemžēl nav spējis manī radīt to īpašo sajūtu, kas ir tuvu būšanai līdzās vai kopā ar literāru ģēniju, kur vārdos aprakstīt nav iespējams – kur jūties tā, ka patiesi dzīvo un pārcelies citā realitātē un šī realitāte dzīvo Tevī vēl 20 gadus pēc grāmatas izlasīšanas. Atvaino par Selindžeru varētu diskutēt stundām, bez tam nesen noskatījos arī pagājušā (laikam) gada filmu “Salinger” – dokumentāli skaists un aizraujošs stāsts un tomēr oriģinālāka personība šķiet amerikāņu literatūrā nav bijusi – filmas beigās tika minēts, ka nākamie un klusēšanas laikā sarakstītie darbi tikšot sākti publicēt ap 2015.gadu. Es gaidu 🙂

        Like

        • Tas ir brīnišķīgi, kad izdodas sajust tādu tuvību ar autoru un atrast literāros darbus, kas atstāj dziļu iespaidu. Labprāt uzzinātu plašāk Tavas domas par viņa darbiem. Mani vienmēr skumdina, ja nespēju ar autoru “sadraudzēties”. Tādās reizēs gribas dot otru iespēju.

          Like

          • Iespējams vari mēģināt vēlreiz “sadraudzēties” lasot tieši krājumu “Jaunie cilvēki” (tajā ir manis pieminētie “Deviņi stāsti”). Bet es mēģināšu kādreiz savā snauduļošajā blogā ielikt ne tikai “books I am reading or finished reading” vērtējumu 5 ballēs, bet arī kādu blog post uzcept par konkrētiem autoriem un jāsāk būs ar mīļāko autoru J. D. Salinger. Nobeigumā tikai piepildīšu, ka latv.tulkojums ir labs, jo tagad beidzot lasot oriģinālvalodā varu salīdzināt (bet protams ir vietas, kas ir cenzētas – vismaz pad.laiku izdevumā – jaunāko neesmu redzējusi).

            Like

      • Nedomāju, ka nevarētu vai nevajadzētu lasīt. Bet runājot par pubertātes atšķirībām – no jaunajiem vīriešiem tiek sagaidīts, lai tie iekaro pozīciju sabiedrībā, statusu, panākumus, naudu, sieviešu atzinību utt. No sievietēm tiek sagaidīts vien tas, lai apprec pēc iespējas augstāku statusu sasniegušu vīrieti. Principā jaunai sievietei atļauts neizdarīt pat to mazumiņu, tāpat jau kāds viņu uzturēs, kaut vai vecāki. Jaunam vīrietim kļūdīties nav atļauts – ar kļūdu šajā vecumā viņš zaudē visu (kā mūsu stāsta varonis).

        Un es negribētu iedziļināties tajā, vai tas ir labi vai slikti, vai tajā, ka ir taču izņēmumi utt.

        Publicējis 1 person

        • Ja tā ekspektāciju shēma tiek attiecināta uz 50-to gadu ASV, romāna sarakstīšanas laiku, tad tajā ir patiesības grauds. Bet uz mūsdienu pusaudžiem tāda veida dzimuma atšķirības gan vairs nav spēkā, tādēļ apgalvojums, ka meitene kāda iemesla dēļ nevar identificēties ar Holdenu, ir dīvains.
          Atceros, ka mani romāns atstāja neizpratnē, jo pēc tās slavas auras biju gaidījusi nezin ko īpašu. Pusaudžu gados gan nelasīju.

          Like

        • Oi, grāmatu es lasīju pirms pulka gadiem, un tolaik nevienam nenāca prātā no manis gaidīt bagāta līgavaiņa meklēšanu; labus rezultātus mācību olimpiādēs — tos gan. Domāju, ka Marī jaunkundzei bija līdzīgi, un mūsu spēja vai nespēja identificēties ar Holdenu vai saprast viņu slēpās nevis atšķirīgajās dzimumu lomās, bet gan citādajās sadzīves un izglītības sistēmas reālijās un tajā, cik tuvs vai svešs šķiet nesabiedriskā vientuļnieka tēls. Man vismaz tolaik nepavisam nelikās, ka Holdens būtu kļūdījies un zaudējis visu.
          Ak jā, nekad nav trūcis neprecētu jaunavu, kam pašām jāmeklē darbs, pajumte un maize, neviens viņas neuztur.

          Like

  3. Patiesībā vispār lasot “Uz kraujas rudzu laukā” nebiju iedomājusies par dzimumu atšķirību. Protams, ir daži žanri, kas tiešām tendēti uz vienu vai otru dzimumu, bet tas nenozīmē, ka mūsu smadzenes ir tik šauras, ka tām būtu jādzīvojas tikai vienā pasaules daļā. Mūsu prāts ir daudz kompleksāks. Man personīgi pārsvarā ir bezgala aizraujoši ielīst vīriešu prātos, jo tas ir nezināmais, lai gan daži sieviešu personāži arī mēdz pārsteigt. Grāmatas ļauj mums izprast sevi un citus.
    Bet vispār šī diskusija ļauj mazliet savādāk paskatīties uz Holdenu un vismaz man palīdzēja labāk saprast Selindžera darbu. Paldies Osim, kurš aizsāka šo diskusiju.

    Like

  4. Es šo darbui izlasīju “pareizajā” vecumā un nekādi nevarēju saprast, par ko tā lielā sajūsma. Un tagad, pēc gandrīzdivdesmit gadiem nav pat nemazākās atmiņas, par ko vispār tur bija.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s