Staļina govis. Sofija Oksanena

Jumava 2013. gads, 384 lpp.

Vēstījums par triju paaudžu sievietēm – māti, meitu un mazmeitu Igaunijā un Somijā PSRS laikā,  kuras šķir laiks, politiskā vara, attālums un slimība. Kapitālistiskajā Somijā dzīve ir savādāka, bet nebūt ne rožaina, arī šeit igaunietēm jāturpina dzīvot ar bailēm un kauna sajūtu.

Šķiet, “Staļina govis” tikai vienreiz redzēju pieminētu internetā (tomēr nē, atradu vēl vienu nelielu atsauksmi), bet kaut kas tai atsauksmē bija tāds, kas aizķēra un lika bibliotēkā paņemt šo grāmatu. Varbūt tas bija jocīgais nosaukums, bet visdrīzāk manu interesi uzjundīja fakts, ka romāns ir par sieviešu ikdienu PSRS laikā.

Vēlāk noskaidrojās, ka par Staļina govīm tika sauktas kazas. Tas man bērnībā bija paslīdējis garām. Tāpat atklājās vēl bezgala daudz jau piemirstu vai iepriekš nezināmu faktu par tā laika ikdienu. Ziemassvētkus oficiāli nesvinēja, 1980-jos gados Igaunijā sievietes nenēsāja bikses, zeķubikses un banāni bija luksus un milzīgs deficīts, prostitūcija un bezdarbnieki oficiāli nepastāvēja, zilie kartupeļi, balināti džinsi par 300 rubļiem, raibās katūna kleitas un vēl un vēl…. Manu sava veida nostaļģiju gan sapratīs tikai tie, kas piedzima pirms 1990. gada. Jaunākiem romāna smalkākās nianses var palikt nesaprastas un romāns vairāk kalpos kā neoficiāla antropoloģijas grāmata. Arī man nācās diezgan iedziļināties, lai izprastu kas tieši kalpo par cēloni galvenās varones Annas slimībai.

Romāns aptver laika posmu no 1940-iem līdz 1990-iem gadiem Igaunijā un Somijā. Būvdarbu vadītāja, igauniete Katarīna 1971. gadā iepazīstas ar somu celtnieku, pēc dažiem gadiem apprecas un pārceļas uz Somiju. Katarīnas meitai Annai romānā atvēlēts visvairāk vietas. Tieši caur viņu tiek iznests padomju gadu apjukums un kauns, jo igaunietes Somijā tiek uzskatītas par krievu maukām, bet Igaunijā tikai gaida viņu atvestās importa preces. Anna ir bulīmiķe ar 14 gadu stāžu. Sākumā domāju, ka viņa ir pusjukusi, bet vēlāk sapratu, ka viņa vienkārši ir dzīves traumēta, bet, protams, kaut kam ir galvā jāsagriežas, lai sevi tā mocītu un nemīlētu (viņa gan domā savādāk). Viņa pārsvarā negausīgi rij, pēc tam vemj, izdomā visādas viltīgas taktikas, kā uzturēt savu atkarību, nespēj ne īsti draudzēties, ne mīlēt. Visu aptverošs kauns, bezspēcība un bailes viņu ir pilnīgi saindējušas: “Bailes, kas kļuva par kaunu, kad visu, kas man bija skaidrs un dabisks, vajadzēja noklusēt, īsti nesaprotot, kāpēc.” Vēl ir Sofija, Katarīnas māte, Annas vecmāmiņa igauniete, kas dzīvo laukos. Viņas atmiņas stāsta par kara un pirmajiem pēckara gadiem. Skarbs, atkailināts vēstījums par vienkāršo ļaužu dzīvi ne tik senā pagātnē.

Mani izbrīnīja salīdzinoši atvērtā robeža starp Somiju un Igauniju PSRS laikā. Protams, vajadzēja atļaujas un ielūgumus, bet šķiet, ka somi diezgan vienkārši tika uz Tallinu ar jaunām krosenēm kājās, kuras pārdeva spekulantiem, lai dabūtu rubļus dzeršanai. Izrādās, somu celtnieki bija ļoti pieprasīti PSRS. Šokēja somu attieksme pret igauņiem. Kā var savu kaimiņu tautu uzskatīt par krieviem un vispār zemākiem cilvēkiem, un igaunietes par maukām? Tā it kā nekādas vēstures un saskarsmes starp abām tautām pirms 1940. gada nebūtu bijis. Nu labi, kā radās mīts par igaunietēm maukām ir skaidrs, bet to pārējo tik viegli nevar saprast.

Īpatnēji, ka romānā nav neviena patīkama tēla, ar ko lasītājs varētu personificēties. Varbūt, ka citi spēj just līdzi Annai, es nespēju. Tai pašā laikā tas nemazina romāna pievilcību. “Staļina govis” ir psiholoģiski smags, faktiem bagāts romāns, interesanti uzbūvēts un lasīšanas vērts. Labi derēs tiem, kas interesējas par neseno vēsturi. Starp citu, somu rakstnieces Sofijas Oksanenas māte ir igauniete, tēvs soms, tāpēc romāns savā ziņā šķiet personisks. Viņas ģimenes saknes nenoliedzami ietekmējušas autores literāros darbus.

Vērtējums: 5/5