Reagan Arthur Books 2011, 256 lpp.
Starp labākajām draudzenēm un kaimiņienēm nav noslēpumu. Viņas visu dara kopā un ar visu dalās. Vai vismaz tā domā Lizija. Kad Evie pazūd, visi vēršas pie Lizijas pēc palīdzības, jo viņa taču pazudušo meiteni pazīst vislabāk. Ziņkārīga un jaunā stāvokļa iedrošināta Lizija veic savu kluso izmeklēšanu, pamazām atklāj noslēpumus vienu pēc otra un sāk brīnīties vai viņa patiešām pazinusi savu labāko draudzeni.
Šo romānu izvēlējos no vasaras tumšākas noskaņas grāmatu plauktiņa un nevīlos. Nekļūstot tik nepatīkamam kā Flinnas “Sharp Objects”, šis jauniešiem domātais romāns tomēr pamanās atvēsināt un liek aizdomāties par slēptākajām vēlmēm, kurās bieži vien pašiem sev bail atzīties.
Satraucošie notikumi vasaras sākumā tiek skatīti un pētīti ar trīspadsmitgadīgās Lizijas acīm. Kā Evie labākā draudzene, viņa vislabāk saprot, kas varētu būt noticis. Vēl ir Evie māsa septiņpadsmitgadīgā Dusty, kura zina daudz vairāk nekā izpauž. Lizija savus intuitīvos atklājumus nevar atklāti pastāstīt pieaugušajiem, jo tas ir kas tāds, ko viņi nesapratās. Lizija nav pārliecināta vai pati visu pareizi saprot: It becomes hard to sunder the believing from the knowing. Nozieguma šķetināšana pamazām arī atklāj pašas Lizijas slēptās vēlmes.
Romānam ir divi slāņi. Pirmais, acīmredzamais ir Evie pazušana un mēģinājumi viņu atrast. Otrs, neredzamais, nepasakāmais slānis skar pusaudžu greizsirdību, alkas pēc uzmanības un mīlestības. Māsas savas vēlmes apzinās skaidrāk, savukārt Lizija ir kluso ūdeņu tips, labā meitene, kurā tomēr ir kaut kas tumšs un mazliet biedējošs.
Mani fascinēja ielīšana pusaudzes galvā. Tur vienlaikus valda naivitāte, sirsnīgums, bezrūpība un agresivitāte, apmulsums par savu ķermeni un jūtām, vēlme izrauties no bērna statusa. Teksts ir pilns ar niansēm ko nozīmē būt meitenēm pusaudzēm. Ir naksnīga sačukstēšanās klāstot noslēpumus, lielās māsas idealizēšana, pirmie krūšturi, ķiķināšana, pirmie mēģinājumi saprast pieaugušo pasaules noteikumus un iekļūt tur, sekss kā pateicība, vasaras kā “suņu dienas”, vēlme lai viss notiek tieši tagad…. Vecāki, izņemot misteru Ververu, paliek fonā. Abas māsas dievina tēvu, arī Līzija alkst sev daļu viņa uzmanības, savukārt tēvs balansē uz trauslās robežas starp mīļu tēvu un pievilcīgu vīrieti. Nekas TĀDS nenotiek, nekas TĀDS netiek pateikts vai darīts, bet tā ir šī romāna lielākā burvība. Par visu darbā ir aizplīvuroti un tik nemanāmi mājieni, ka tos var pamanīt tikai ar acu kaktiņu. Viss taču ir normāli, nav nekādu zemūdens akmeņu un tomēr jūti, ka kaut kas īsti nav kārtībā. Draud briesmas. Domāju, ja lasīsiet uzmanīgi, sapratīsiet, kas un kāpēc.
Mīlestība ne vienmēr ir skaista. Reizēm tā ir tumša, biedējoša, iznīcinoša apsēstība. Arī par to šeit ir, bet neko vairāk neteikšu, jo tad atklāsies pārāk daudz. Tik vien kā citāts:
She is everything and he would tear down his life for her.
Neko īsti no šī romāna negaidīju un tāpēc jūtos patīkami pārsteigta par psiholoģisko dziļumu. Mans vienīgais nelielais iebildums ir pret nobeigumu. Tas kā pamazām kāpa emocijas, vedināja gaidīt kaut ko savādāku nekā viss beidzās, tomēr man beigas patika. Un man ļoti patika autores stils: “…he’s the one always vibrating in my chest, under my fingernails, in all kinds of places. There’s much to say of him and my mouth can’t manage it, even now. He hums there still.” Vārdi atdzīvojās, tiem bija sava balss, tie bruka virsū, līda iekšā, nedeva mieru. Nu apmēram tā. Iespējams, ka lasīšu vēl kādu viņas grāmatu.
Vērtējums: 4,5/5
Marii grāmatplaukts 