Vēstule pudelē. Jusi Adlers-Olsens

Zvaigzne ABC 2013. gads, 480 lpp. Afdeling Q #3

Pudele. Pudelē vēstule ar gandrīz nesalasāmu tekstu. Papētot tuvāk izskatās pēc palīgā sauciena. Papētot vēl tuvāk tas nemaz vairs neizskatās pēc joka. Tā Q nodaļas vadītājs Karls Merks ar palīgiem sāk šķetināt iepriekš neeksistējušu lietu par divu zēnu nolaupīšanu pirms vairākiem gadiem. Kas bija šie zēni? Kāpēc neviens neziņoja par viņu pazušanu? Mēģinot saprast pagātnes notikumus, atklājās, ka noziedznieks joprojām turpina savus briesmu darbus un nākamais upuris ir tikai laika jautājums.

Līdz šim kaut kā nebija sanācis iepazīties ar šobrīd tik populārajiem skandināvu kriminālromāniem. Gribēju rudenī beidzot pamēģināt Jū Nesbē, bet Adlers-Olsens viņu apsteidza. Tas notika tikai tāpēc, ka Zvaigzne ABC tikko izdeva viņa jaunāko latviski tulkoto romānu “Vēstule pudelē”, mani ieinteresēja anotācija un ar izdevniecības laipnu gādību tiku pie grāmatas.

Romāni par Q nodaļu nav cieši saistīti, tāpēc var sākt arī ar trešo darbu. Pēc romāna izlasīšanas skaidri zinu, ka meklēšu rokā pirmo un otro daļu: “Sieviete būrī” un “Fazānu slepkavas”. Mēģināšu pastāstīt sīkāk, kāpēc man “Vēstule pudelē” patika.

Manu kriminālromānu lasīšanas gaumi pamatīgi iespaidoja Agata Kristi un Artūrs Konans Doils, kuru darbiem ir divas spilgtas iezīmes: kolorīts detektīvs, kurš izmanto prāta spējas nevis brutālu spēku, noziegums, kur pierādījumi jāsavāc kopā kā puzles gabaliņi. Pēc šādiem diviem klasiķiem man ir grūti atrast viņiem cienīgus konkurentus. Parasti nākas vilties, jo: nepatīk izmeklētāji, noziegums un tā atrisinājums pārāk vienkāršs, neloģiski sižeta pavērsieni, nepietiekoša noziedznieka motivācija, tikusi līdz pusei jau zinu, kurš ir vainīgais. Te nu esam nonākuši līdz dānim Adleram-Olsenam, kura “Vēstulei pudelē” manis pieminētās sliktās īpašības nepiemīt ne mazākajā mērā.

Ja grib uzzināt cilvēku noslēpumus, vienmēr jāpievērš uzmanība lietām, kas atšķiras.

Šoreiz būtu noziegums iedziļināties sižetā (ha!), būs jāmēģina tā vispārīgi pa virsu. Galvenais iemesls, kāpēc mani romāns ieinteresēja bija nozieguma vecums. Q nodaļa nodarbojas ar vismaz dažus gadu vecām lietām, kuras bieži vien ir mazas cerības atrisināt. Tātad viņiem ir jāokšķerē un jārok, jāliek kopā sīkas informācijas driskas, jāmēģina saprast. Tieši tas, kas man patīk. Kur nu vēl bezcerīgāka lieta par apmēram 10 gadus vecu gandrīz izplūdušu vēstules tekstu pudelē, kas varētu būt vienkāršs bērnu joks. Tā sākumā šo lietu uztver nodaļas vadītājs Karls, kurš vēstuli uzgrūž savai ekscentriskajai palīdzei Rozei. Jāsaka, ka es nezinu, ko īsti domāt par Rozi un Irsu, bet tēls ir interesants, jauc gaisu, mulsina un ik pa brīdim tomēr sniedz vērtīgu palīdzību izmeklēšanā. Otrs palīgs Asads ir saprotamāks, bet viņam arī ir kaut kāds noslēpums. Labi, ka Karlu autors nav uztaisījis mūžīgi dzerošu un depresijas pārņemtu. Karls man šķita miermīlīgs, tomēr ar stingru mugurkaulu. Viņi ir cilvēcīgi un tā forši cits citu papildina, lai gan Karla sarunas ar Rozi man šķita pārāk kokainas, bet varbūt dāņiem ir tāds stils. Man patika, ka paralēli ar vēstuli saistītajam noziegumam, risinājās citas izmeklēšanas lietas un nedaudz tika kārtotas arī privātās darīšanas. Patīkami pārsteidza neuzmācīgais, drusku raupjais humors (darba inspekcija, no caurulēm birstošais azbests, mēslu mušas un citas nebūšanas ļauj ik pa brīdim pasmaidīt). To es nebiju gaidījusi.

Notikumi risinās gan no Karla, gan noziedznieka, viņa sievas un dažu citu personāžu skatupunkta un tas, manuprāt, ir veiksmīgs risinājums. No vienas puses es neesmu sajūsmā, ka jau no paša sākuma autors ļauj iepazīties ar vainīgo. No otras puses – šī informācija sākumā neko daudz nepalīdz. Noziedznieka motīvi, personība, pagātne, nodarītais atklājas pamazām un tas ir ļoti interesanti. Līdz pat beigām nebiju pārliecināta, kurš uzvarēs. Visu cieņu, autors ir ļoti rūpīgi un pārdomāti veidojis noziedznieka motivāciju. Ar dažiem spilgtiem bērnības notikumiem autors parāda, kāpēc šis vīrietis ir tāds, kāds ir. Man nebija nekādu šaubu kāpēc noziedznieks tā rīkojas. Aukstas tirpas pārskrien pār kauliem, iedomājoties, ka noziegumi vispār nekad nebūtu pamanīti, ja ne tā nelaimīgā vēstule. Noslēgtas reliģiskās sektas izrādās ļoti izdevīgs uzbrukumu lauks.

Reizēm smējos, reizēm baiļojos un saņēmu tieši tik labu atpūtu uz kādu biju cerējusi. Romānam piemīt īpatnējs skandināvisks šarms un atstāj ar domām par to, kas patiesībā varētu notikt tepat līdzās, klusajā kaimiņa mājā ar aizaugušo teritoriju….Domāju, patiks visiem detektīvromānu cienītājiem.

Vērtējums: 4,5/5