Watch Over Me. Tara Sivec

Watch over mePublicēts 2013. gadā, 248 lpp.

Nāve izmaina katru. Kad nomirst Adisones māte, viņas līdz šim gandrīz ideālā dzīve sabrūk. Viņa un tēvs katrs savā destruktīvā veidā cenšas tikt galā ar sāpēm un vientulību. Kā dzīvot tālāk? Kad pie apvāršņa parādās puisis, kurš raksta viņai uzmundrinošus vārdus uz salvetēm, dzīve beidzot sāk mainīties uz labo pusi. Tomēr katram ir  noslēpumi, kas var viņus šķirt.

Grāmata ar vasarīgi skumīgo vāku un stāstu par to, kā jauniete tiek pāri tuvinieka zaudējuma sāpēm sagādāja vilšanos. Stāsts, no kura es gaidīju sāpes, atmiņas, jauna dzīves mērķa meklējumus, samierināšanos un pamazām optimisma atgūšanu, ātri pārvērtās par haotisku, emociju pilnu čīkstēšanu, pārāk perfektām psiholoģiski uzmundrinošām sarunām un sīrupainām beigām ar pārpasaulīgu piesitienu.

Astoņpadsmit gadu vecumā Adisone zaudē māti. Tēvs sāk dzert un nespēj tikt ar sevi galā, tāpēc Adisone jūtas kā zaudējusi abus vecākus un mēģina izdarīt pašnāvību. Pēc gada viņa vēl joprojām nespēj samierināties ar pagātni, ir noslēgusies sevī, slīgst depresijā, apmeklē psihologu un atbalsta grupu (bet nekad nerunā par savu problēmu), cenšas uzturēt ģimenes biznesu – kūkotavu un vairs nevienam neuzticas, jo visi viņu ir pametuši un atstājuši vienu. Tas viss ir saprotami un reāli. Tad kārtējo reizi no rehabilitācijas atgriežas tēvs un beidzot cenšas uzņemties atbildību, viņa tā kā sadraudzējas ar Mia, kura arī mēģinājusi izdarīt pašnāvību, un uzmanību pievērš kāds izskatīgs un sirsnīgs puisis Zanders. Te nu būtu jāsākas lēnam atgūšanās procesam, ar jauno draugu palīdzību Adisonei būtu jāatgūst dzīvesprieks un pēc izrunāšanās jāsalabst ar tēvu. Uz to pusi jau iet un viss būtu skaisti, ja ne autores pārmērīgā vēlme pamācīt un uzpūst drāmu, lai pēc tam to visu atrisinātu neticamā un steidzīgā veidā.

Adisone ir kārtējais “es nezinu, ko gribu” tēls. Es nepiesienos viņas emocionālajām svārstībām, jo depresija nav nekāda joka lieta, ko tā vienkārši var kontrolēt. Problēmas bija tieši ar viņas attiecībām ar Zanderu un to pozu “visi mani pametuši”. Jēziņ, bet tu taču pati visus esi atgrūdusi un turpini to darīt! Tā viņas lepnā cietējas poza vienā brīdī kļuva apnicīga.  Bet nu labi, viņai ir grūti, viņa cenšas tikt ar sevi galā, bet tas nav vienkārši un droši vien es te lieki piesienos tam, kā autore šo tēlu pasniegusi. Zanderu viņa ir uztaisījusi vienkārši perfektu un tur atliek tikai nopūsties un samierināties. Un kas tas vispār par vārdu Zanders? Reizēm autori ar neparastu vārdu domāšanu pārcenšas.

Mans lielākais iebildums (un vienlaicīgi tas noteikti ir tas, kāpēc daudzi šai grāmatai devuši augstu novērtējumu!) ir pamācības. Psiholoģe un Zanders vienmēr pasaka īstos padomus ar īstajiem vārdiem. Protams, psiholoģei tas ir darbs, bet džeks ir pilnīgi kaut kāds supermens. Pat Mia slimnīcā guļot dod attiecību padomu, kas šķiet precīzi nokopēts no sieviešu žurnālu pašpalīdzības rakstiem. Visi trīs viņi bārsta jau simtreiz internetā, žurnālos, televīzijā un citur dzirdētas un lasītas motivējošas pamācības kā savākties, kā veidot attiecības, piedot sev un citiem, kā dzīvot un tādā garā. Visu nobeidz odziņa, ka mirušie mūs vēro un sargā. Iespējams, ka tā ir un visi tie padomi, kas beigās lika Adisonei savākties, ir labi un noderīgi, bet romāns sanācis pārāk didaktisks un pat neticams.

Varētu patikt jauniešiem, kuri vēl nav salasījušies pārāk daudz optimistiski motivējošus tekstus, vai kuriem tieši vajag kādu uzmundrinājumu kā veidot attiecības ar cilvēkiem. Nu vai arī tiem, kas pašlaik nejūtas kā burkšķošas vecas piepes😀

Vērtējums: 2/5

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s