William Morrow Paperbacks 2001., 314 lpp.
Uzjautrinoša viena cilvēka Amerikas atkal atklāšana un perfektās mazpilsētas meklējumi. Ceļojums pa ASV plašumiem divos piegājienos, izbraucot cauri lielākajai daļai štatu.
Ar Bilu Braisonu iepazinos, lasot viņa „Skarbās takas vilinājums” par pārgājienu pa Apalaču taku. Kad regulāri biju ķiķinājusi un smējusies līdz asarām, iedomājos, ka arī citi viņa ceļojumu apraksti varētu būt labi. Šoreiz izvēle krita uz Amerikas road-trip. Jāatceras, ka Braisons ceļoja 1987. – 1988. gadā, tāpēc daļēji situācija ASV mazajās pilsētās varētu būt mainījusies. Domāju gan, ka būtība un noskaņa varētu būt tā pati.
Braisons vēlas apskatīt tās vietas, kur viņš bērnībā ceļojis ar ģimeni, bet vēl vairāk viņš vēlas atrast to ideālo amerikāņu mazpilsētu, kuru rādīja vecās filmās pirms 1960. gada. Tas izrādās gandrīz neiespējami, jo 99% pilsētu izskatās vienādi: viena galvenā iela ap kuru satupuši veikali, degvielas uzpildes stacija, kāda ēstuve un dažas mājas, vienmuļa atmosfēra bez dzīvības un „odziņas”, vietējie, kuri samierinājušies ar dzīvi nekurienē. Nekā skaista, interesanta un iedvesmojoša. Braisons ir vīlies, pukst par tūristu pūļiem, neglītām mājām un dzīvīguma trūkumu.
Ceļojuma piezīmes mijas ar Braisona bērnības atmiņām un dažiem faktiem par apskates vietām. Viņš pamanās sarkastiski pasmieties par visu un visiem. Pieļauju, ka daļai amerikāņu, kuri nespēj par sevi pasmieties, šī grāmata varētu būt kā dadzis acī. Ceļojuma sākumā viņš tik neglaimojoši izsakās par Aiovas štata sievietēm (like elephants dressed in children`s clothes), ka nemaz nebrīnītos, ja, kādā citā reizē apciemojot māti, viņš dabūtu no kaimiņienes ar rokassomiņu pa galvu. Man gan patīk, ka viņš pasaka tieši kā ir ar to Ameriku – resni un aprobežoti cilvēki, kuri nespēj piecus soļus paspert prom no mašīnas un komforta, vēstures imitācija, nožēlojamas un neglītas pilsēteles. Protams, medaļai ir arī otra puse un ik pa brīdim Braisons pārsteigumā atklāj ko interesantu un vērtīgu. Pagadās arī ļoti laipni un gudri cilvēki. Man klusībā gribas cerēt, ka bilde nav tik drūma, kā to Braisons mālē. Šķiet, šoreiz viņam vienkārši bija mērķis pasmieties par savu dzimteni. Es gandrīz ļaunā priekā pasmaidīju, kad pēc 38 štatu apbraukāšanas, viņš atgriezās dzimtajā Des Moines, Aiovas štatā un pēkšņi dzimtā vieta viņam šķita tik skaista un mīļa. Ja sākumā viņš domā, ka „citur zāle zaļāka”, tad beigās saprot, ka mājās tomēr ir vislabāk.
Lai nu kā, grāmata sniedz interesantu ieskatu Amerikas mazpilsētu un lauku dzīvē. Dienvidos viņš pabrīnās, cik ļoti pa 25 gadiem ir mainījusies attieksme pret melnajiem. Viņš arī ievēro, ka ir pamatīga atšķirība starp melno trūcīgumu un balto trūcīgumu. Baltais ir trūcīgs, ja viņam ir māja, bet nav mašīna, melnais ir trūcīgs, ja viņš dzīvo pussabrukušā būdelē ceļa malā kā bomzis. Smoky Mountains Braisons sodās par milzu kemperiem ar visām ērtībām un smejas, ka šiem cilvēkiem ir līdzi pārvietojami tenisa korti, pretodu uguns metēji un izrullējami zālāji. Nedrīkst nobraukt no lielceļa, jo mazie ceļi pārsvarā nav kartē iezīmēti un viegli apmaldīties. Arī daudzi miesti nemaz nav kartē. Grūti bija tais laikos bez GPS. Savukārt Detroitā ir augstākais slepkavību skaita rādītājs valstī (pieļauju, ka statistika nav mainījusies….). Jau 1988. gadā tur viss gāja uz grunti. Interesanta ir Mackinac sala, uz kuras nav atļautas mašīnas, tikai zirgu pajūgi.
Tai pašā laikā grāmata ir diezgan vienmuļa, jo pats Braisona ceļojums ir vienmuļš: ceļš-pilsēta nekurienē-ceļš-nākamā pilsēta nekurienē.
It`s just flat and hot, and full of corn and soybeans and hogs. Every once in a while you come across a farm or some dead little town where the liveliest thing is the flies.
Milzīgi plašumi ar kukurūzas laukiem vai tuksnešaini un kalnaini apvidi, klusums, vienāda ainava, ko pārtrauc tikai retas fermas un graudu glabāšanas torņi. Beigās viss saplūst kopā un visas vietas šķiet vienādas. Reti izņēmumi ir Savanna, Detroitas nomale, neliels izbrauciens ar autobusu uz Ņujorku, Lasvegasa. Būtu daudz jautrāk, ja viņš ceļotu ar kādu kopā. Mani personīgi būtu ļoti priecējušas ceļojuma bildes tekstā vai grāmatas beigās, bet to nav. Kopumā es uzzināju daudz ko jaunu, jo Braisons paver skatu uz sapņu zemi ASV no sētas puses, un vietām arī pasmējos, tomēr gaidīju drusku vairāk vai savādāk.
Vērtējums: 4/5
Marii grāmatplaukts 