Matilda. Roald Dahl

Puffin 2007., 240 lpp.

Matilda ir jauka, īpaša meitenīte, bet viņas vecāki viņu uzskata par traucēkli. Viņa cer, ka skolā būs savādāk, bet tur viņai jāstājas pretīm skolas direktorei Miss Trunchbull. Negaidīti Matilde atklāj sevī īpašu spēju un ar sava ģeniālā prāta palīdzību sadod visiem pāri darītājiem pēc nopelniem.

Laikam kaut kur biju lasījusi labus vārdus par “Matildi”, tāpēc no pilnīgi man nezināmā Roalda Dāla izvēlējos tieši šo grāmatiņu. Biju sagatavojusies, ka varētu nepatikt, bet sanāca otrādi. Šī, protams, ir (mazu) bērnu grāmata, līdz ar to viss ir novienkāršots līdz melns un balts stadijai, tēli kariķēti.

Matilde ir maza jauka meitenīte ar izcilām prāta spējām, bet vecāki viņu uzskata par dumju un vispār izturas nejauki. Tēvs pēc uzvedības un izskata atgādina žurku, bez tam viņš krāpj savus klientus. Mātei par visu svarīgāki ir seriāli un bingo spēle. Viņiem nepatīk, ka Matilde lasa grāmatas, obligāti jāēd vakariņas pie televizora un kad Matilde pareizi saskaita tēva peļņu auto tirgotavā, viņš viņu nosauc par meli. Par katru šādu netaisnīgu izturēšanos Matilde asprātīgi pārmāca tēvu. Piemēram, viņa matu losjonā ielej mātes matu balināšanas līdzekli.

Skolā Matilde beidzot sastop pieaugušo, kurš viņu nenorāj par Dikensa darbu lasīšanu un sarežģītu skaitļu sasummēšanu. Tā ir laipnā, bet skumjā skolotāja Miss Honey. Bērnus un skolotājus terorizē drausmīgā skolas direktore Miss Trunchbull. Viņa ienīst bērnus, it īpaši pavisam mazos un bez problēmām var meiteni paķert aiz bizēm un pārsviest pāri sētai, vai pacelt gaisā zēnu aiz ausīm. Nu un tamlīdzīgi. Viņa iet kā bullis pa skolu un nedodies kāds viņai runās pretim. Kad atklājas cik drausmīgi netaisna viņa ir bijusi pret visu mīļoto skolotāju Miss Honey, Matilde izstrādā atjautīgu plānu kā pārmācīt direktori.

The only sensible thing to do when you are attacked is, as Napoleon once said, to counter-attack.

Stāsts ir mazliet fantastisks, bet pasniegts jaukā manierē. Man patika kā Dāls raksta. Tāda sajūta, ka viņš ar bērniem runā kā ar pieaugušajiem, tikai ne tik nopietni. Šķiet, ka Dāls mazliet pasmējies par pieaugušajiem, sastādot sarakstu ar grāmatām (pārsvarā klasika), kuras četrgadīgā Matilda izlasa pusgada laikā. Teikšu godīgi, ka lielāko daļu no tur pieminētajiem darbiem neesmu lasījusi. Grāmatiņā bija arī karikatūrām līdzīgas ilustrācijas. Tai pašā laikā priekš manis stāsts bija par bērnišķīgu un vienkāršu. Ierunājās diezgan prātīga pieaugušā balss: direktore šķita drausmīgi pārspīlēta un daži pārmācīšanas darbi nemaz nelikās tik nevainīgi. Žēl, ka nedabūju “Matildi” izlasīt bērnībā. Šo grāmatu varu iedomāties lasām pirms gulētiešanas savam bērnam. (Ar klusu atvieglojuma nopūtu, ka matus nebalinu…..)

Vērtējums: 4/5 (pēc izlasīšanas ieliku 3/5, bet padomājot šķiet, ka pelnīts vairāk)

P.S. Ko vēl no Roalda Dāla darbiem vajadzētu izlasīt?