Tigers in Red Weather. Liza Klaussmann

Tigers in redLittle, Brown and Company 2012., 353 lpp.

Nika un viņas māsīca Helēna ir jaunas dzīves gaidās: viena dodas prom, lai apprecētos, otra gaida pārrodamies vīru no kara. Abi vīrieši gan izrādās savādāki nekā gaidīts. Vēlāk 1960. gados abas sievietes ar bērniem pavada laiku vasaras mājā un mēģina dzīvē rast jaunas iespējas. Kad tiek atrasts brutālas slepkavības upuris, viņu idille izslīd no kontroles un dzīves kļūst savādākas.

Diezgan reti gadās tā, ka šķiet – nav nekā ko teikt par izlasīto. Tieši tā es pirmajā brīdī jutos pēc “Tigers in Red Weather” pabeigšanas. Anotācija solīja 1960. gadu atmosfēru un kādu senu, tumšu mistēriju. It kā bija un it kā nebija. Jūtu, ka romāns nesniedza to, kas tika solīts.

Romāna gaitā mēs iepazīstam galvenos varoņus Niku, viņas vīru Hjū, viņu meitu Deiziju, Nikas māsīcu Helēnu un viņas dēlu Edu un paskatāmies uz notikumiem dažādos laika posmos no viņu skatu punkta. Romāns sākas ar 1945. gadu, kad Hjū pēc kara atgriežas pie sievas, bet Helēna dodas uz Holivudu, lai apprecētos ar Averiju. Averijs izrādās egoistisks, pusjucis sūda brālis, Helēna garlaikojas, sāk lietot visādas tabletes. Savukārt Hjū šķiet atsvešinājies no Nikas, bet Nikai gribas piedzīvojumus, nevis mierīgu mājsaimnieces dzīvi. Pēc tam mēs šos cilvēkus sastopam 1959. gadā, kad viņi pavada vasaru Nikas vecāku vasaras mājā Tiger House un notikumi tiek atspoguļoti no divpadsmit gadīgās Deizijas un Hjū viedokļa. Deizija un Eds mežā atrod sievietes līķi, Hjū šķiet, ka ar Edu kaut kas nav labi, ka viņš varētu būt bīstams. Nika gatavojas lielām vasaras svinībām. Tad 1967. gadā sastopam depresīvo Helēnu un Edu. Helēna iznākusi no slimnīcas pēc atkarību ārstēšanas un jūtas kā nabaga radiniece. Deizija gatavojas kāzām, bet Eds ņemas ar cilvēku pētīšanu. Ar Edu satiekamies vēlreiz 1969. gadā un beidzot top skaidrs, kas viņš īsti par putnu.

Skumji, kad varoņi lasītājam paliek vienaldzīgi. Interesantākais škita Eds – klusētājs, vērotājs, lūrētājs. Varēja just, ka kaut kas viņa prātiņā ir sagriezies šķērsām, tomēr beigās es viņā vīlos. Domāju, ka viņš ir gudrāks. Nika ir pretrunu plosīta sieviete, kurai šķiet, ka viņa ir īpaša. Viņa negrib vai nespēj būt “parasta” un līdz ar to laimīga. Šķiet, ka viņa soda vīru ne tikai par viņa noslēpumu, bet arī to, ka viņš grib viņu ielikt normāluma rāmjos. Nika meklē kaislības, neikdienišķo, briesmas, vienalga kau ko: “She wanted to eat him, he was so beautiful. She wanted to cry or melt or gnash her teeth.” Helēna stulbi tic vīra dižajam darbam un nemaz neapzinās, ka lēnām sačakarē savu dzīvi. Kāpēc tā notiek ar Helēnu man īsti netapa skaidrs. Sieviete bez mugurkaula, kurai “sometimes everything seems so unimportant and impossible.” Hjū ir dikti prātīgs, apdomīgs, nopietns vīrietis un mīl Niku par spīti visam. Mazliet atgādināja aukstu zivi. Man gribējās, lai viņš kaut ko pa īstam grib un arī rīkojas, lai to sasniegtu. Deizija šķita diezgan saprātīga, mērķtiecīga, godīga, bet tas arī viss.

Pa šiem gadiem viskautkas notiek un tai pašā laikā ir sajūta, ka nekas īsti nenotiek. Visu laiku gaidīju, kad tad beidzot būs kulminācija, lūzuma brīdis, kad beidzot kaut kas pamatīgs notiks, jo šķita, ka kaut kam jābūt. Kad tika atrasts līķis, nodomāju – nu tad beidzot, tūlīt sāksies! Būs kaut kas tumšs, bīstams. Bet nekā. Mazliet uztraukuma, mazliet aizdomu, bet viss paliek tādā klaču līmenī pie vakariņu galda. Un tā par visu. Viss tāds pieklusināts, neizrunāts, apslēpts. Starp pieaugušajiem vēsums, izlikšanās, meli. Varoņi peld pa dzīvi, bet tā arī neko neatrisina un nekas būtībā nemainās. Man nav nekas pret “klusiem” romāniem un dažas vietas bija labas, bet kopumā es šo romānu nespēju uztvert. Iespējams, ka romāns pie manis neatnāca īstajā laikā, jo tas nav vāji uzrakstīts un dažiem lasītājiem pat ļoti patīk.

Lai gan nespēju iesilt pret varoņiem un manas gaidas neattaisnojās, tomēr man patika autores stils, kas atgādina tādu sievišķīgāku F. Skota Fitcdžeralda versiju. Cik skaisti viņa raksturo vasaras pēcpusdienas svelmi:

The air inside the house was as still and dense as a swamp, suffocating. Outside, it was even worse, the sun burning skin and grass, turning the sand underfoot to lava. The delicate flowers from the albizia tree dropped in their dozens, creating a fetid carpet on the lawn and the front steps. The stone walk was littered with insect husks, brittle, as if the creature had been instantly fried as they tried to crawl to the shade of the porch.

Vērtējums: 2,5/5

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s