The Book of Broken Hearts. Sarah Ockler

book of broken heartsSimon Pulse 2013, 352 lpp.

Svarīgākā lieta, ko Džūda iemācījusies no vecākajām māsām – Vargasu brāļi ir nelabojami siržu lauzēji. Tāpēc māsas dod svinīgu zvērestu nekad vairs neielaisties nekādās darīšanās ar Vargasiem. Kad, lai atjaunotu tēva veco motociklu, vienīgā iespēja ir nolīgt darbā Emilio Vargasu, Džūda sev apgalvo, ka tas ir tikai bizness un māsas nekad neuzzinās. Tomēr pamazām top skaidrs, ka dažas lietas nevar salabot un daži solījumi tomēr jālauž.

Sāra Oklere tika pieminēta kā autore ar baudāmiem, vasarīgiem YA contemporary romāniem, savukārt viņas “The Book of Broken Hearts” anotācija izklausījās pietiekami forša un jautra, lai no visiem viņas romāniem izvēlētos tieši šo. Lai gan virspusēji romāns saglabāja vieglumu, tomēr skāra smagu un sāpīgu tēmu.

Sižetam ir divas tematiskās līnijas. Pirmā ir īsti vasarīga un romantiska: četras māsas ar zvērestu solījušās nekad vairs neielaisties ar Vargasu puišiem un viena otrai nodod Lauzto siržu grāmatu. Kad nav citu iespēju kā vien nolīgt tēva motocikla labošanai jauno mehāniķi Emilio Vargasu, jaunākā māsa Džūda atklāj, ka turēt solījumu izrādās daudz grūtāk nekā sākumā licies un varbūt māsām tomēr nav taisnība. Otrā ir daudz nopietnāka un skumjāka: Džūdas tēvs slimo ar Alcheimeru un pamazām zaudē atmiņu. Džūdas pienākums ir viņu pieskatīt, bet tas ne vienmēr ir viegli. Viņa neprātīgi cer, ka motocikla atjaunošana kaut kādā veidā varētu likt tēva atmiņai atgriezties un viņu izārstēt. Slimība progresē, atmiņas zudumi kļūst bīstami dzīvībai un beigās ģimenei ir jāizšķiras par tālāko rīcību.

Abas sižeta līnijas savijas kopā un kalpo par tādu kā Džūdas izlaušanos jaunā realitātē ar daudziem atklājumiem: ir jāklausa savai sirdij, nevis jādzīvo pēc citu likumiem, jaunības naivais maksimālisms tomēr nespēj glābt pasauli un pagātnes labos brīžus nav iespējams atgriezt atpakaļ. Džūda nav no nevarīgo meiteņu plauktiņa, viņa vienkārši baidās no pārmaiņām. Man patika kā Džūda pamazām pieaug.

Romānam ir tāda meksikānisku kaislību noskaņa, jo gan Džūdas, gan Emilio vecāki nāk no Dienvidamerikas. Nekādu traču nav, tomēr grāmatas varoņi ir ekspresīvi un emocionāli. Džūdas un Emilio dialogi sākumā ir karsti, asprātīgi, flirtējoši un tikai pamazām kļūst nopietni. Un tad vēl tie moči… Tomēr Emilio nav tāds sliktais puisis kā sākumā šķiet. Tieši viņš norāda Džūdai, ka viņai ir jādzīvo sava dzīve un jāuzņemas par to atbildība, nevis jāslīgst pagātnes labo laiku atmiņās un jāgaida, kad vecākās māsas norādīs, ko darīt. Ir jāriskē, pat ja beigās sirds tiks lauzta.

Grāmata man lika aizdomāties, ka atmiņas ir dārgākais, kas mums pieder un ir tik drausmīgi tās zaudēt. Cik tas ir drausmīgi pamosties no rīta un nepazīt cilvēku sev blakus, neatcerēties, ka mīli viņu jau gadiem, ka jums ir kopīga pagātne. Romānā pacientu atbalsta darbiniece Alcheimera slimību nosauc par ilgo atvadīšanos.

Vieglā romantiskā līnija, humors un Hārleja atjaunošana padarīja šo ilgo atvadīšanos nesāpīgāku. Nē, es neraudāju, tomēr vietām bija skumji. Sākumā gan Džūdas humors pat šķita tāds kā pārspīlēts, it kā autore censtos par visām varēm būt asprātīga, bet tā sajūta ātri pārgāja. Kopumā patīkams vasaras romāns, kurš izrādījās nopietnāks kā gaidīju.

Vērtējums: 4/5

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s