A Stolen Life. Jaycee Dugard

Stolen lifeSimon & Schuster 2011, 273 lpp.

Džeisijas Dugardas atmiņas par astoņpadmit gadiem, kurus viņa pavadīja  ieslodzīta dārza mājiņā kopā ar nolaupītāju, viņa sievu un nebrīvē dzimušajiem bērniem.

Brīžos, kad jāgaida un nekā cita nav ko darīt, ir labi, ja arī telefonā atrodams plaukts ar grāmatām. Tā kādā reizē izmantojot lielisko atlases metodi ar nejaušo pirksta iebakstīšanu, izvēle krita uz “A Stolen Life”.

Autore tiek nolaupīta 12 gadu vecumā un daudzus gadus pavada divās dārza būdiņās kādas privātmājas pagalmā. Viņas ieslodzījums pamazām pārvēršas par tādu kā pseido ģimenes dzīvi: viņa, viņas divi bērni, nolaupītājs Filips Garido un viņa sieva. Vīrietim ir kaut kādas psiholoģiska rakstura problēmas, jo neviens normāls cilvēks neko tādu nedarītu. Džeisija, redz, palīdzot viņam tikt galā ar šo problēmu, lai viņš neapdraud citas meitenes. Mani pārsteidza, kāpēc viņa sieva pieļauj šādu situāciju. Tas īsti netapa skaidrs un droši vien pati autore to nezina. Man Nensija šķita gļēva rakstura sieviete ar zemu intelekta līmeni. Kā zināms, ir daudz noziegumu līdzdalībnieku, kuri pieņem situāciju un neko nedara. Īpaši seksuālo noziegumu jomā noziedznieka un aktīva vai pasīva līdzdalībnieka uzvedība un motivācija daudzkārt šķiet neticama un neloģiska, tāpat joprojām šī vardarbības veida izcelsme līdz galam nav skaidra pat profesionāļiem. Nav mana joma, tāpēc tālāk neiedziļināšos.

Otra lieta, kas mani pārsteidza šajā atmiņu stāstā ir pašas autores uzvedība. Protams, viņa grib tikt projām, bet pat tajos gadījumos, kad viņa kopā ar Nensiju dodas iepirkties vai taisīt manikīru, viņa nekādā veidā necenšas sev piesaistīt uzmanību vai aizbēgt. Vēl trakāk – sākumā viņa pat policijas iecirknī neatklāj patieso stāvokli. Viņa to skaidro ar bailēm, ka viņai nav kurp doties, ka viņai neticēs, un kas notiks ar bērniem. Acīmredzot autore ir viegli ietekmējama un pārliecināma par noziedzniekam izdevīgu lietu stāvokli. Cik var saprast no bērnības atmiņām, autorei mājās viss nebija spīdoši un arī pašapziņa nebija augsta. Tas viss nostrādāja par labu nolaupītājam. Ja viņa būtu drosmīgāka un cīnītāja, viņa būtu izmantojusi pirmo izdevību aizbēgt.

Trešā pārsteidzošā lieta – pie vīrieša mājās regulāri ieradās pārstāvji no probācijas dienesta, jo viņš jau vienreiz bija noziedzies. Neviens no viņiem nebija pietiekoši ziņkārīgs, lai apstaigātu īpašumu. Dārzam apkārt augsts žogs, tāpēc arī kaimiņi neko nav pamanījuši. Vai tā ir vienkārši neveiksmīga apstākļu sakritība, paviršība vai vienaldzība, bet astoņpadsmit gadus neviens neko nepamana un nekas nešķiet aizdomīgi.

Atmiņas sarakstītas vienkāršā valodā (un te būtu muļķīgi gaidīt ko vairāk, ņemot vērā apstākļus). Autore centusies neturēt naidu un nenosodīt, arī pārāk neieslīgt emocijās. Viņa arī mēģinājusi saprast kāpēc viss tā noticis, tomēr īstu atbilžu viņai nav. Nevēlos vērtēt reāla cilvēka dzīvi un pārdzīvoto, ir drausmīgi, ka tādas lietas notiek un man prieks, ka viņa un viņas bērni beidzot var dzīvot normālu dzīvi. Grāmata kā tāda neatstāja īpašas sajūtas – ne pozitīvas, ne negatīvas.

Vērtējums: 3/5

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s