We Have Always Lived in the Castle. Shirley Jackson

Penguin Classics 2006, 146 lpp.

Romāns ieved dziļi tumšu neirožu labirintā iepazīstinot ar nemieru raisošu, noslēgtu un, iespējams, slepkavniecisku ģimeni, kuras ikdienas miers tiek izjaukts ar brālēna ierašanos.

Edgaru Alanu Po ar viņa šausmu stāstiņiem zina visi, bet ne mazāk talantīgā Širlija Džeksone šķiet palikusi ēnā. Rakstniece ar sarežģīto personību, savas mītnes pilsētas iedzīvotāju nemīlēta, izraisīja skandālu ASV, kad publicēja stāstu The Lottery (iesaku izlasīt!). Gan šai stāstā, kas aizskāra tik daudzus amerikāņus, gan citos savos darbos Džeksone rāda cilvēku pašu radītas šausmas, izmantojot cilvēku slēptākās dziņas, savas fobijas un piedzīvoto, izceļ gaismā dvēseles tumšākos stūrus, rāda dažādu apstākļu radītu ārprātu un vardarbību, kas slēpjas zem pieklājības maskas. Ļoti, ļoti maz viņas darbos ir pārdabiskā un mistiskā.

“We Have Always Lived in the Castle” ir maza šausmu literatūras pērle, kur zem virspusēji rotaļīgā un bērnišķīgā teksta slēpjas drūma Blekvudu ģimenes traģēdija. Tāda miniatūra Adamsu ģimenīte vecā, lielā mājā, kur gandrīz visās telpās laiks ir apstājies tai liktenīgajā vakarā pirms sešiem gadiem, kad gandrīz visi ģimenes locekļi tika noindēti ar arsēnu cukurā. Kopš tā laika māsas Meriketa un Konstance un tēvocis Džuliāns dzīvo noslēgti plašā īpašumā un pēc iespējas izvairās no vietējiem iedzīvotājiem. Tēvocis visus savus spēkus velta tās liktenīgās dienas rekonstrukcijai, bet lasītājam atliek pašam izlemt, vai var viņam ticēt.

garden plants more deadly than snakes and simple herbs that slash like knives through the lining on your belly

Autore dod mājienu, ka traģēdiju izraisīja neveselīgas attiecības ģimenē, kur viena no māsām tiek dievināta. Vai viņa noindē pārējos tāpēc, ka ir pārāk izlutināta, vai arī viņai prātiņš sagriezies citu iemeslu dēļ? Lai nu kā, Konstance ir sociāli traumēta pēc tiesas procesa un rod mierinājumu savā dārzā un ēdienu gatavošanā, savukārt Meriketa ir aizķērusies bērnišķīgā domāšanā un uzvedībā. Viņa sapņo par spārnotu zirgu un ievēro pirmajā brīdī šķietami savādus izdomātus noteikumus. Man patika abas māsas. Trauslo idilli iztraucē mantkārīgais brālēns Čārlzs, kura vēlme pēc naudas ir spēcīgāka par dzīvības briesmām. Domāju, ka viņam ļoti paveicās tikt laukā no Blekvudu mājas.

Man ļoti patika kā Džeksone raksta. Šajā romānā katrs vārds šķita pārdomāts un katrs teikums noslīpēts, ļaujot starp rindiņām lasīt to, kas netiek pateikts atklāti. Regulāri atkārtotās draudzīgās varoņu uzrunas, vēršoties vienam pie otra, lika noskurināties, jo zini, ka viena no māsām ir slepkava un tēvocis izdzīvojis vai nu nejauši vai tikai tāpēc, ka ir pilnīgi nekaitīgs. Tādējādi autore ar šo varoņu draudzīgumu un ikdienas rutīnu ar dažādiem noteikumiem rada īpatnēju iespaidu – gribas nepatikā novērsties, bet nespēj, jo tai visā ir kaut kas slimīgi skaists un vilinošs. Gan māsu ikdienas rituāli, noslēgtība un nojaušamā, bet līdz pat stāsta beigām nesniegtā atbilde kurš ir īstais slepkava, gan ciematnieku naidīgi agresīvā attieksme, kas vēlāk pārvēršas savādās baiļu un kauna jūtās, rada veiksmīgi savītu psiholoģisku noviržu un pūļa mentalitātes piemēru.

Iesaku izlasīt šausmu literatūras interesentiem.

Vērtējums: 5/5

Otrā no R.I.P. VIII izaicinājuma grāmatām. Romāns, kur zem radinieku laipnības maskas slēpjas kas dīvains, amorāls, ļauns un draudīgs. Piemetam vēl klāt vecu māju un pusaizaugušu dārzu un mums ir lielisks kandidāts R.I.P.. Džeksone spēlējas ar psihi un tās novirzēm, slēpto agresiju un apstākļiem, kas var novest līdz traģēdijai. Briesmīgi un skaisti vienlaikus. Pārspēja manas cerības pēc kaut kā dīvaina un biedējoša mūsos pašos.