The Returned. Jason Mott

ReturnedHarlequin MIRA 2013, 352 lpp.

Laiks dziedējis vienīgā dēla zaudējuma sāpes, un Harolds un Lusilla Hargreivi klusi un komfortabli vada pensijas gadus līdz kādu dienu pie viņu durvīm klauvē aģents Belamijs ar astoņgadīgo Džeikobu pie rokas…. Džeikobu, kurš pirms tik daudziem gadiem nomira un tagad atgriezies tāpat kā ļoti daudzi mirušie sākuši atgriezties visās pasaules malās. Neviens nezina kāpēc tā notiek un ko iesākt. Atkal apvienotā Hargreivu ģimene drīz nonāk konflikta epicentrā.

Svaigi iznākušais romāns piesaistīja manu uzmanību ar vēl nelasītu ideju par mirušo atgriešanos tā, it kā nāves nebūtu bijis. Pie tam tas nav zombiju romāns. Intriģējoši.

Vispirms laikam jāievieš skaidrība tajā, kas tad ir šie Atgrieztie (vai Atgriezušies?). Dažādos laikos miruši, viņi uzrodas dažādās vietās un dodas atpakaļ pie tuviniekiem vai vietām, kur dzīvojuši. Viņi ir dzīvi cilvēki ar dzīvu cilvēku vajadzībām, atmiņām un jūtām, tomēr kaut kāda atšķirība starp viņiem un īstajiem dzīvajiem cilvēkiem ir. Viņi ir pilnīgi miermīlīgi un šķiet, ka viņu vienīgā vēlme ir nokļūt mājās un izmantot otrreiz doto iespēju dzīvot. Tiek izveidots speciāls Starptautiskais Atgriezto birojs, kas sākotnēji palīdz Atgrieztajiem atrast savus radiniekus vai mīļotos cilvēkus. Kad Atgriezto kļūst aizvien vairāk un īsto dzīvo panika pieaug, viņus sāk uztvert vairāk kā draudu un sadzen nometnēs. Par milzīgu nometni kļūst arī Arkādijas mazpilsēta, kuras nomalē dzīvo galvenie varoņi pensionāru pāris Harolds un Lusilla.

Cilvēku reakcija ir ļoti dažāda – no pateicības un prieka līdz atklātam naidam un vardarbībai. Galvenokārt visus vada bailes un apjukums. Neviens nespēj atbildēt, kāpēc un kā mirušie atgriežas un kas notiks tālāk. Un galu galā tie taču patiesībā nemaz nav cilvēki, vai ne? Daļa izmanto iespēju būt kopā ar reiz zudušajiem mīļajiem, daļa norobežojas, atsakās tikties un atcerēties pagātni, vēl daļa (īpaši tie, kuru mīļie neatgriežas) Atgrieztos uzskata par draudiem cilvēcei, no kuriem jāatbrīvojas radikālā ceļā. “Uzpeld” sens naids un veci pāri darījumi, veidojas fanu grupas mirušiem māksliniekiem. Tikai retais saprot, ka tā ir brīnumainā ceļā dota otrā iespēja mīlēt, atvadīties un piedot.

A chance to remember what love is. A chance to forgive ourselves.

Ja nu atgrieztos miruši tev mīļie cilvēki? Ko just, kā reaģēt, ko darīt? Ko nozīmē būt cilvēkam? Vienkāršas atbildes nav, tāpat kā šī nav vienkārša grāmata. Romāns ir vairāk filozofiska (ir pieminēts arī Dieva vārds) drāma nekā spriedzes pilns apokalipses trilleris: lēni plūstošs stāstījums bez lielas cīņas un asinīm. Man patika, ka autors necenšas sniegt kādu muļķīgu un vāju izskaidrojumu kā tas ir iespējams, ka mirušie atgriežas tā it kā nekad nebūtu miruši. Viņš to atstāj kā brīnumu un mani tas apmierina.

Tekstā spēcīgi jūtamas autora dzejnieka saknes. Man šķiet, ka brīžos, kad dzejnieks raksta prozas darbus, viņš tik un tā nespēj no dzejas atteikties. Teikumi izstiepjas, vārdi sakārtojas gramatiski pieņemamās prozas formās, tomēr viegli jūtamas dzejas notis paliek. Stāstījumā ir vairāki caurumi, bet kā pēcvārdā atzīstas pats autors, tad viņš vairākkārt iestrēdzis rakstīšanā, jo nav spējis pats sev atbildēt uz vairākiem jautājumiem, līdz sapratis, ka visas atbildes nav vajadzīgas un būtībā šis romāns ir veids kā viņš beidzot piedevis sev un radis sava veida mierinājumu par sarežģītajām attiecībām ar māti pirms viņas nāves. Tāpēc es romānu nolēmu pieņemt tādu kāds tas ir.

Reizēm lasīt bija smagi (lai gan romāna atmosfēra nemaz tik smaga nav, šoreiz viss atkarīgs no katra emocionalitātes), reizēm es vakaros negribēju sākt jaunu nodaļu, jo skaidri varēju iedomāties atveram durvis un tur stāv mans vectēvs…. Jo tālāk virzījās stāsts, jo vairāk pieauga klusa spriedze, līdz beigās biju nobijusies par visiem Arkādijā mītošajiem un gaidīju asinis stindzinošu plašu vardarbību un haosu katrā jaunā lapaspusē. Patiesībā biju pārsteigta, kad  tas nenotika. Paldies Mottem par to, ka viņš neizvēlējās vienkāršāko risinājumu.

Nespēju uztaustīt un vārdā nosaukt to, kas man neļauj “The Returned” ielikt 5 zvaigznes, tomēr Džeisona Mottes debija prozā ir tik talantīga, ka tai vērts pievērst uzmanību. Ja ar romānu nepietiek, autors uzrakstījis dažus īsus prīkvelus – The First, The Sparrow, The Choice – stāstus par pirmajiem Atgrieztajiem.

Vērtējums: 4/5

RIP8main400Savas liriski filozofiskās un būtībā nebūt ne tumšās noskaņas dēļ “The Returned” nav tipiska R.I.P. izaicinājuma grāmata. Mirušie neatgriežas kā ļauni gari un zombiji vajāt dzīvos. Tomēr tieši jautājumu par dzīvību un nāvi, neizskaidrojamā mirušo fenomena un skumju dēļ grāmata labi iederas izaicinājumā. Ļoti neparasts stāsts par mirušajiem, laika plūdumu un ko tas nozīmē – būt dzīviem.

 

6 thoughts on “The Returned. Jason Mott

  1. Grāmata varētu būt tīri interesanta. Vai patiešām tā ir iznākusi tikai tagad?
    Es noteikti esmu jau skatījusies franču seriālu ar šādu nosaukumu The Returned/ Les Revenats ar tieši šitādu sižetu. Vienīgi netiku tālāk par pirmo sēriju, bet stāsts bija apmēram tāds, kādu tu apraksti.

    Like

    • Jā, iznākusi, šķiet, augusta beigās šogad.
      Hmm, par to seriālu savādi. Lasīju, ka seriāls būs, taisīs amerikāņi pēč grāmatas motīviem. Paskatījos, ko saka Vikipēdija par Tavu franču seriālu. Izskatās, ka Mottes kungs būs aizņēmies ideju (vai kaut kā citādi sanākusi tāda līdzība) par mirušajiem, kuri atgriežas kā dzīvi, bet tālāk ceļi šķiras – Motte ir aizgājis pa tādu mierīgu, apcerīgu taku, kamēr seriāls velk uz tradicionālo supernaturālo, šausmu un apokalipses pusi.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s