Sākotnēji neplānoju atsevišķi rakstīt par stāstu, kuru pamudināja izlasīt priekšvārds Širlijas Džeksones “We Have Always Lived in the Castle”. Vakar izlasīju jaunāko Haruki Murakami stāstu, kas aizvakar tika publicēts The New Yorker. Nu jau man ir divi izlasīti stāsti. Uzjautrinošā kārtā tie Goodreads atrodami kā atsevišķas “grāmatas” un tātad pieskaitījās pie manas izlasīto grāmatu statistikas. Abiem stāstiem ir vēl kas kopīgs – tie spēlējas ar cilvēcīgumu, ar cilvēku raksturojošiem lielumiem. Bez tam abi autori manī izraisījuši zināmu interesi. Džeksonei noteikti lasīšu “The Haunting of Hill House”. Kas attiecas uz Murakami, tad esmu viņu sākusi mazliet no otra gala. Neesmu lasījusi nevienu viņa daiļliteratūras darbu, šis stāsts ir pirmais, un pat īsti nezinu kuru romānu vai stāstu krājumu ņemt. Varbūt uzreiz ķerties pie “1Q84”. Iepazīšanos ar Murakami sāku ar “What I Talk About When I Talk About Running” – autobiogrāfiskas atmiņas un pārdomas par skriešanu un rakstīšanu. Gribu šo grāmatu izlasīt vēlreiz. Bet nu pie stāstiem.
Shirley Jackson “The Lotery” (1948). Pieejams lasīšanai. Stāsts sākas idilliski – viss ciemats (ap 300 cilvēku) savācas laukumā uz ikgadējo tradicionālo loteriju. Sievas pļāpā, vīri smēķē, dažs labs ieminas, ka varbūt būtu laiks šo tradīciju atcelt, citur vairs tā nedarot. Tad sākas lozēšana, kam seko pilnīgi šokējošs stāsta nobeigums.
Kā jau rakstīju šis stāsts izraisīja skandālu un aizskāra daudzu amerikāņu patmīlību. Stāstu pārlasīju divreiz, lai pārliecinātos, ka tiešām notiek tas, kas notiek. Vienkārši fantastiski. Stāsts ir ģeniāls savā vienkāršībā un virspusējā naivumā. Cilvēku pakļaušanās tradīcijām un pūļa gribai, uzbudinošā vēlme noskatīties un piedalīties vardarbības aktā – tādas spēcīgas lietas. Kā skaidroja pati autore, tā ir Amerikas mazpilsētu spīdoša morālā alegorija. Viņa speciāli vēlējās dramatizēt un līdz absurdam novest bezjēdzīgo nežēlību un likumus, kas valda šādās kopienās. Spriežot pēc lasītāju reakcijas, viņai tas izdevās. Viens no labākajiem stāstiem, kādu esmu lasījusi. Vērtējums: 5/5
Haruki Murakami “Samsa in Love” (2013). Pieejams lasīšanai. Samsa pamostas kails, kailā telpā. Viņam nav ne jausmas kur viņš atrodas un kas viņam būtu jādara. Viņš zina tikai to, ka tagad viņš ir cilvēks vārdā Gregors Samsa. Tā sākas neparasts stāsts par apjukušu būtni Samsu, kurš pat sākumā īsti paiet nevar. Vispār visa tā cilvēku padarīšana viņam šķiet dikti sarežģīta. Tad ierodas atslēdzniece, kupraina meitene, kura izsaukta salabot kādu slēdzeni, un Samsam pēkšņi vairs neliekas tik slikti būt cilvēkam.
Stāsts jau no brīža, kad Samsa atver acis, liek galvā virmot dažādām hipotēzēm. Vispirms iedomājos, ka Samsa ir nolaupīts, tad, ka viņš ir citplanētietis. Kāpēc lai tas nebūtu zinātniskās fantastikas stāsts? Valoda ir vienkārša, tiek aprakstītas sīkas ikdienišķas detaļas ar tādu kā neizpratni kas ir tas un kas ir šitas. Samsa ir kā jaundzimušais, kas pamazām apgūst, ko nozīmē būt cilvēkam. Interesanti, ka viņam nemaz nešķita forši būt cilvēkam, kamēr viņam neradās jūtas pret kupraino meiteni. Man ir viena versija, kas īsti notiek, bet tā lai paliek pie manis. Tāpat jau daudz esmu izpļāpājusies. Stāsts man patika tieši daudzo varbūtību un tāda kā ačgārnuma dēļ, bet nepatika vēstījums. Vai nu tur tulkotāja vaina, vai Murakami pats tā raksta, bet grāmatā par skriešanu man viņš patika daudz vairāk. Vērtējums: 3/5
Es lasīju “Samsa in Love”, un domāju, ko par tādu atgriezenisku Gregorija Samsas inžinieriju teiktu pats Kafka…bet to jau mēs tā arī neuzzināsim, vai ne:)
PatīkPatīk
Man Samsa tīri labi patika, lai gan mazliet pietrūka paša Murakami elpas. Šis stāstiņš varētu būt ievads labam romānam.
Es gan neieteiktu sākt Murakami ar “1Q84”, man likās tāds mazliet komerciāls darbs. Labāk sākt iepazīšanos ar kādu no viņa agrākajiem darbiem.
PatīkPatīk