О чем я говорю, когда говорю о беге. Харуки Мураками

O cem ja govoryЭксмо, Домино 2010. gads, 208 lpp.

Japānas pašlaik slavenākā mūsdienu rakstnieka “ainiņas” par skriešanu. Ar tādu pašu vieglumu un līdz galam nepateikšanu kā citos savos darbos, virtuozi balansējot uz robežas starp sadzīvisku aprakstu un alegoriju, Murakami fiksējis savas pārdomas par skriešanu, kam piemīt meditatīvs raksturs.

Varētu likties savādi, ka iepazīšanos ar pasaulslaveno japāņu rakstnieku Haruki Murakami sāku nevis ar “1Q84” vai kādu citu no viņa slavenajiem daiļdarbiem, bet ar no paskata necilu grāmatiņu, kurā apkopotas viņa pārdomas un atmiņas par skriešanu, kas cieši saistīta ar viņa dzīvi. Tieši skriešanas tēma kalpoja par iemeslu, kāpēc izvēlējos “What I Talk About When I Talk About Running” eksemplāru krievu valodā. Vēlējos noskaidrot, kas gan slavenajam rakstniekam sakāms par šo tēmu, jo zināju, ka viņš piedalās maratonos un tas man šķita ļoti neparasti – rakstnieks un maratoni.

Grāmata nav vienkārši “kā es gatavojos un skrienu maratonos”, jo skriešana Murakami ir kas vairāk par vienkāršu fizisku aktivitāti. Tā ir daļa no viņa būtības, viņa dzīvesveids, kas netveramā veidā iespaidojis rakstīšanu. Protams, skriešana viņam nodrošina tik ļoti vajadzīgo fizisko aktivitāti ko pretstatīt sēdošam darbam, tomēr Murakami pats uzskata, ka garo distanču skriešanai nepieciešamā izturība un pacietība iespaidojusi viņa rakstnieka karjeru:  “Я знаю, что если бы тогда, когда я стал писателем, я не стал еще и бегуном, мои книги были бы совсем другими. В чем именно? Не могу сказать. Но разница была бы заметная, поверьте.”

Runājot par skriešanu, Murakami klusām, neuzbāzīgi pamanās izstāstīt gan dažus faktus par savu privāto dzīvi un rakstnieka karjeru, gan pafilozofēt. Man ļoti simpatizēja, ka viņš necenšas lielīties ar saviem panākumiem, vai notušēt neveiksmes un pastāsta tik pieklājīgi maz par sevi, lai es kā lasītāja apmierinātu savu ziņkāri nelienot viņa privātajā dzīvē dziļāk par visiem redzamo virskārtu. Par to es viņu cienu. Murakami pastāsta kā viņš jaunībā vadīja bāru un agrās rīta stundās pārguris rakstīja savus pirmos stāstus, kā ar lielu entuziasmu kolekcionē plates – pārsvarā džezu, arī nedaudz klasiku un roku.

Перед другими оправдаться не так уж сложно, но себя-то не обманешь. И в этом смысле писательский труд похож на марафонский бег.

Skriet Murakami sāka 1982. gadā un līdz šim ir piedalījies vismaz 23 maratonos (uz grāmatas iznākšanas brīdi). Viņš ir arī viens no tiem trakajiem ļaudīm, kas noskrējuši visu ultramaratona distanci. Tomēr viņš neskrien, lai uzvarētu. Viņš skrien priekš sevis. Katru dienu. Tad kādā brīdī viņam maratoni apnika vai pareizāk būtu teikt, ka viņš pārstāja skriet, jo uz vecumu rezultāti sāka pasliktināties un tas viņam kādu laiku kremta. Vēlāk viņš atsāka skriet un pat sāka piedalīties triatlonos. Nav jau tā, ka viss ietu gludi. Reizēm kājas sarauj tādos krampjos, ka viņš daļu maratona distances knapi velkas uz priekšu. Murakami nepatīk braukt ar šosejas velosipēdu un reiz viņš piedzīvoja pamatīgu panikas lēkmi pirms peldēšanas distances, kā dēļ viņu pat diskvalificēja no sacensībām. Tikai tad viņš saprata cik ļoti patiesībā nervozē pirms starta.

Sākotnēji iemesls skriešanai bija labas fiziskās formas uzturēšana. Drīz tā kļuva arī par emocionālu nepieciešamību: “я могу помолчать и побыть наедине с самим собой — то есть соблюсти одно из важнейших правил психической гигиены”. Viņš ir vientuļnieks pēc būtības, tāpēc komandu sports viņam neder. Bez tam skriešana sniedz brīvības sajūtu – nav vajadzīga kompānija, speciāls aprīkojums, speciāla vieta, noteikts laiks. Uzvelc piemērotus apavus un ej skriet kad un kur vēlies. Protams, es esmu pilnīgs zaļknābis skriešanā (un diez vai kādreiz skriešu maratonā), kamēr viņu var uzskatīt par lielmeistaru, tomēr mūsu domas saskan. Mēs ar Murakami skriešanu uztveram līdzīgi – kā brīvības sajūtu, iespēju vienlaicīgi sakārtot gan savu fizisko ķermeni, gan prātu, iespēju pabūt vienatnē ar sevi. Pārsvarā viņš skrienot neko īpašu nedomā un es tāpat.

Es jau varētu teikt, ka būtu gribējies vēl vairāk par skriešanu un vairāk par viņa literārajiem darbiem, bet tā ir tikai mana nevēlēšanās pāršķirt grāmatas pēdējo lapaspusi. Domāju, ka Murakami ar šo grāmatu atnāca pie manis īstajā laikā. Ja mani neinteresētu skriešana, tad es tā nesajūsminātos par izlasīto, bet pašlaik vienīgais, ko vēlos – izlasīt grāmatu vēlreiz no vāka līdz vākam. Tomēr jābrīdina, ka ne visiem tā būs tikpat saistoša kā man.

Vērtējums: 4,5/5

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s