Zvaigzne ABC 2013. gads, 736 lpp. The Kingkiller Chronicle #1
Neparasta galvenā varoņa Kvouta balsī izskan stāsts par viņa dzīvi – par priekiem un bēdām, par izdzīvošanu un jēgas meklējumiem, par mīlestību un nodevību, stipru gribasspēku un lepnumu, trakiem piedzīvojumiem un maģijas mākslu.
Jau reiz rakstīju, ka fantāzijas romāniem pieeju uzmanīgi. Šo Patrika Rotfusa romānu pamanīju jau pasen (vairs neatceros, kas tieši anotācijā piesaistīja manu uzmanību), ieliku lasāmo grāmatu sarakstā un turpināju ap to mest lielus lokus. Tad uzzināju, ka romāns tiks izdots latviski un nolēmu pagaidīt, kamēr ar izdevniecības mīļu gādību tikšu pie grāmatas eksemplāra. Jāsaka, ka gaidīšana atmaksājās kaut vai tāpēc, ka grāmatai ir fantastiski skaists vāks. Baidos izklausīties pēc fetišistes, bet katru reizi pēc lasīšanas vēl brīdi ar acīm pakavējos pie vāka. Šķiet līdz šim vēl nebiju sastapusi uz vāka tik precīzi attēlotu galveno varoni un romāna noskaņu.
Bet nu pie satura. Tas ir stāsts iekš stāsta un būtībā sākas nevis no sākuma, bet no nosacītām stāsta beigām. Neparasta pieeja. Galveno varoni Kvoutu mēs sākumā iepazīstam kā necilu viesnīcnieku Kotu nomales pilsētiņā. Viņu atrod stāstu pierakstītājs Hronists un pēc uzstājīgiem lūgumiem Kvouts piekrīt pastāstīt savu leģendām apvīto dzīvesstāstu. Kvouts saka, ka tam viņam vajadzēs trīs dienas. “Vēja vārds” aptver pirmo stāstīšanas dienu: no Kvouta bērnības līdz apmēram 15 gadu vecumam, kad viņš Universitātē iegūst Re`lar pakāpi (ko parasti nevienam tik ātrā laikā un tik agrā jaunībā nepiešķir). Savā stāstā Kvouts iepin dziesmas, senas leģendas un nostāstus. Vēstījums ir aizraujošs un spraigs, negaidītiem pavērsieniem un piedzīvojumiem pilns. Tāda sajūta, ka Kvouts gada laikā piedzīvo to, ko dažs labs 10 gados.
Vislabākie meli par mani ir tie, ko esmu stāstījis es.
Kvouts (arī Kots, arī Reši) ir ļoti, ļoti interesants varonis. Jau iepazīstot viņu kā viesnīcnieku Kotu ir skaidrs, ka šai klusajā sarkanmatainajā vīrietī slēpjas liels spēks un gudrība, sāpes un noslēpumi. Tāds vīrietis, kurš nenoliedzami piesaistītu sev cilvēku uzmanību, ja vien tik ļoti necenstos būt nemanāms. Pamazām stāstījuma laikā Kvouts atklājas kā lepns, drosmīgs, izturīgs, attapīgs un zinātkārs, arī reizēm neapdomīgs, straujš un dažās lietās naivs jaunietis. Cilvēcīgs un daudzšķautņains. Lepnums un mērķtiecība virza viņu uz priekšu pāri nepatikšanām un šķēršļiem. Tieši lepnuma dēļ viņš rada pirmos fantastiskos nostāstus un baumas par sevi. Kvouts ir dzīva leģenda, tomēr var nojaust, ka šo paštaisīto kroni tagad nav viegli nest. No grāmatas varoņiem vēl gribu pieminēt noslēpumaino Kvouta skolnieku Bastu. Lai gan par viņu tiek pateikts ļoti maz, man šķiet, ka viņam ir nozīmīga loma Kvouta dzīvē. Grāmatas beigās ir skopa norāde uz Basta izcelsmi, kas tikai vairoja manu ziņkāri.
Rotfusa radītā pasaule līdzinās progresīviem viduslaikiem (forši, ka grāmatas sākumā ir karte) un virspusēji skatoties maģija ir drīzāk savdabīgs zinātnisks progress. Protams, ne gluži tādā izpratnē kā realitātē, jo mēs taču neizmantojam rūnas, lai sasaistītu kopā ķieģeļus. Šai fantāzijas pasaulē pastāv tādas vielas, augi un dzīvas būtnes, ko pie mums neatrast. Viss ir diezgan racionāli un dēmoni dzīvo vien leģendās. Vismaz tā uzskata lielākā daļa ļaužu. Manis pieminētā maģija tiek saukta par simpātiju. Simpātijas prasmi, medicīnu, matemātiku, valodas un citus priekšmetus māca Universitātē. Pirmajā brīdī simpātija šķiet sarežģīts termins, bet vēlāk tas tiek saprotami paskaidrots. Es to sapratu kā spēju saistīt un novirzīt enerģiju uz kādu noteiktu mērķi. Tikai retais no Universitātes audzēkņiem iepazīst īsto maģiju – lietu vārdus un to lietošanu. Kvouts par visu vairāk vēlas uzzināt vēja vārdu….
Man patika nesamocītā pasaules uzbūve un kolorītie varoņi. Man patika Kvouts un viņa aizraujošais stāsts. Man patika autora pieeja pasaules un notikumu atainošanai un patika kā viņš raksta – spraigi, ar vieglu humora piesitienu, neizplūstot garos aprakstos, bet ar dažiem precīziem vārdiem uzburot apkārtni un cilvēkus, mazliet dzejā. Rotfusu jau salīdzina ar Tolkīnu un Mārtinu; es gribētu teikt, ka viņš ir kaut kur pa vidu. Ne tik plaši episks un pagaidām arī šķiet, ka ne tik sīki detalizēts, tomēr tikpat aizraujošs un labs. Redzēsim kā būs nākamajās daļās. Otrā daļa “The Wise Man`s Fear” ir iznākusi angliski, bet trešo daļu „The Doors of Stone” labākajā gadījumā varam gaidīt kaut kad 2014. gadā.
Vērtējums: 5/5
Marii grāmatplaukts 