Secret for a Song. S.K. Falls

Createspace 2013, 206 lpp.

Seilore Greisona padara sevi slimu. Burtiskā nozīmē. Viņu neinteresē, ko par to domā psihologi. Viņa zina, ka tādā veidā var justies īpaša un tikai tā var pievērst sev mātes uzmanību. Kādu dienu viņa satiek Endrjū Dīnu, kurš viņu notur par tikpat nāvīgi slimu kā viņš pats. Seilore nespēj atzīties melos, jo pirmo reizi mūžā jūtas mīlēta. Bet noslēpumiem vienmēr ir tendence nākt gaismā…

Šo nesen iznākušo romānu iekļāvu rudens grāmatu sarakstā divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, varoni, kura padara sevi slimu, melo, lai pievērstu sev uzmanību vēl nebiju sastapusi. Otrkārt, darbība risinās rudenī/ ziemas sākumā.

Sākumā domāju, ka esmu pamatīgi iegrābusies. Man riebās galvenā varone Seilore. Protams, protams, cilvēkam ir psiholoģiskas novirzes, un tāpēc viņa domā un rīkojas savādāk, varētu pat teikt – nepieņemami. Tomēr to visu lasīt bija nepatīkami un Seilore šķita diezgan stulba un egocentriska. No otras puses vienlaicīgi bija interesanti lasīt. Viņa atrod aizvien jaunus veidus kā padarīt sevi slimu. Nevar īsti teikt, ka tas tiktu darīts sava prieka pēc, lai gan kādu daļu mazohistiskas baudas no tā viņa gūst. Galvenais mērķis gan ir piesaistīt sev vismaz kaut kādu vecāku, īpaši emocionāli nepieejamās mātes, jo tēvs tāpat nekad nav mājās, uzmanību. Der arī ārstu, medicīnas personāla, vai jebkura cita cilvēka interese un līdzjūtība. Likumsakarīgi, ka Seilore savu slimību neuzskata par problēmu.

Turpināju lasīt tikai tāpēc, ka mani interesēja Seilores psihiskie traucējumi (angliski slimība saucas Munchausen Syndrome). Cilvēki ar šo sindromu bieži ir psiholoģiski nedroši, nepārliecināti par sevi, hroniski meļi, viņiem patīk pacienta loma. Lasot Vikipēdijā par slimību, atcerējos, ka esmu jau lasījusi grāmatu, kur mātei bija radniecīga problēma –Munchausen Syndrome by proxy. Šī sieviete padarīja slimu savu meitu, lai gūtu līdzīgas emocijas kā Seilore.

Ap romāna vidu palika interesanti. Nejaušs gadījums Seilori saved kopā ar bezcerīgi slimiem jauniešiem. Vienā no tiem – Endrjū – viņa iemīlas. Pašai izliekoties slimai, viņai pirmo reizi mūžā ir draugi un viņa beidzot izjūt rūpes un satraukumu par citiem. Un, ak tu brīnums, slimošana var arī dažas dienas pagaidīt. Brīdis, kad viņa beidzot spēj paskatīties tālāk par savu degungalu, ir arī brīdis, kad viņa piedzīvo smagu zaudējumu un saprot, ka tā dzīvot nevar.

Cēlonis Seilores rīcībai meklējams ģimenē: vecāku mīlestības un uzmanības trūkums jau septiņu gadu vecumā liek Seilorei norīt adatu. Uz brīdi mātes sejā redzamas rūpes, slimnīcā ap viņu čubinās māsiņas un amats rokā. Skumji, bet ne pārsteidzoši, ka veiksmīgā un turīgā ģimene ir tikai fasāde. Vienīgā lieta, ko nevarēju saprast, bija mātes attiecības ar meitu. Manās acīs problēmas mātes bērnībā īsti neattaisnoja viņas ignorējošo attieksmi pret Seilori, ja pati atzīstas, ka baidījās vai ar meitu nenotiks tas pats, kas ar viņu. Beigās arī visas tās problēmas un slimības šķita mazliet par daudz priekš viena īsa jauniešu romāna.

Mana sākotnējā nepatika pret Seilori nenozīmē, ka romāns ir slikts. Tomēr autore nespēja mani pārliecināt, aizkustināt (ja neskaita vienu fragmentu ar Endrjū) un iespaidot. Varbūt, ja es nebūtu lasījusi „The Fault in Our Stars” (kuri vēl nezina – stāsts par diviem ar vēzi slimiem jauniešiem), šis darbs man patiktu vairāk.

Vērtējums: 3/5