Par “dārgo” hobiju – grāmatu lasīšanu

Sibilla, Spīgana un Asmo ir uzrakstījuši par saviem lasīšanas ieradumiem un, lai gan sākumā neplānoju, tomēr nolēmu padoties Spīganas jaukajam aicinājumam. Arī struktūru nočiepu no viņas (paldies!).

Vispār jau nav izšķiroši svarīgi cik daudz grāmatu gadā tiek izlasīts. Ja tu, manu mīļo lasītāj, gadā izlasi tikai 5 vai 10 grāmatas, par to nav jākaunas un dažu lasīšanas frīku dēļ nevajag iedzīvoties mazvērtības kompleksā. Varbūt tās dažas grāmatas ir rūpīgi izmeklētas, ļoti augstvērtīgas un sniedz tev tik daudz prieka, ka atsver veselu kaudzi viduvēju grāmatu. Tai pašā laikā gribu uzsvērt, ka daudz lasīt nav dīvaini. Tas nav dīvaināk kā vērot putnus vai konstruēt lidmodeļus. Lasīšana ir tāds pats hobijs kā daudzas citas lietas, ar ko nodarbojamies brīvajā laikā.

Kāpēc Marii vispār lasa

Kāpēc Marii elpo, ēd un guļ? Tāpēc, ka tas ir vitāli svarīgi dzīvības uzturēšanai. Būtu pārāk skaļi teikt, ka es lasu, lai dzīvotu, bet dzīvi bez lasīšanas grūti iedomāties. Gribu un lasu. Lasu, jo tas ir viens no burvīgākajiem veidiem kā pavadīt brīvo laiku. Lasu arī tāpēc, lai nokļūtu citās pasaulēs, citās dzīvēs un izdzīvotu visu iespējamo un neiespējamo. Lasu, jo mīlu lasīt. Vai vispār ir vajadzīgs iemesls, attaisnojums tik dabiskai lietai? Līdzīgs jautājums ir “kāpēc tu skrien?”

Kur Marii dabū grāmatas un cik naudiņas tam tērē mēnesī

Sākšu ar naudas lietām, jo tās pašsaprotami novedīs pie grāmatu dabūšanas avotiem. Patiesībā es grāmatām tērēju maz pat tad, kad drīkstēju tērēt. Pirku grāmatas diezgan reti un neregulāri, netērējot tam vairāk par 15 Ls vienā reizē. Pēc pēdējās “noraušanās”, kad grāmatnīcā izpārdošanā nopirku veselu čupu, grāmatas esmu pirkusi tikai dāvināšanai, kas īsti neskaitās. Grāmatu pirkšana man ir psiholoģiski smags process, jo gribas ļoti daudz ko un tai pašā laikā parasti nespēju nopirkt grāmatu dārgāku par 5 Ls, kuru izlasīšu tikai vienreiz un tad nesīšu uz bibliotēku. Tas ļoti sarežģī un paildzina pirkšanas procesu. Domāju un pārdomāju, nespēju izvēlēties, trinos un klīstu starp plauktiem. Baigā laika tērēšana. Esmu nolēmusi, ka, ja atkal pirkšu grāmatas, tad pārsvarā tikai tās, kuras esmu jau lasījusi un vēlos, lai man piederētu savs grāmatas eksemplārs. Tādi priekš manis vērtīgi eksemplāri, kuriem gribas pieskarties, pāršķirstīt un pēc laika pārlasīt.

Ja es grāmatas nepērku, tad kur es tās dabūju? Agrāk iespēja bija tikai viena, bet tagad ir īsta leiputrija. Man ir trīs galvenie avoti:

1) Bibliotēka – senākais un uzticamākais grāmatu iegūšanas avots, pie tam pilnīgi bez maksas (neiedziļināsimies nodokļos, kurus maksājam). Ar bibliotēkām draudzējos kopš brīža, kad sāku apzināti lasīt. Tas laikam notika 4. klasē. Mums Valmierā ir plaša un moderna bibliotēka ar lielu grāmatu klāstu latviešu, krievu, angļu un dažās citās valodās. Pēc dažām jaunākajām grāmatām gan jāpierakstās rindā, bet citādi izvēle ir ļoti liela. Ja nav iespēju vai vēlme grāmatas pirkt, tas nav šķērslis grāmatu nelasīšanai. Ir arī grāmatu apmaiņas galds. Tur reiz atradu Dikensa biogrāfiju.

2) Sadarbība ar izdevniecībām – nesāpīga iespēja iegūt jaunākās grāmatas apmaiņā pret izlasīšanu un atsauksmi (iespēja tikai grāmatu blogeriem). Pirms gadiem es par šādu iespēju tikai sapņoju, bet nu jau gadu man ir jauka sadarbība ar Zvaigzne ABC un esmu par to traki priecīga. No viņiem ņemu jaunās grāmatas, kuras šausmīgi gribu izlasīt.

3) Internets – pašlaik daļēji nelegāls avots, ko tur liegties. No legālajām iespējām – Gūtenbergā un dažos citos avotos pieejamā bezmaksas klasika. Reizēm izmantoju NetGalley. Man nav problēma uzrakstīt atsauci izdevējiem angliski, bet traucē, ka tur iedotajām grāmatām ir lasīšanas termiņš, tāpēc kādai grāmatai piesakos reti. Ja es grāmatas pirktu, tad darītu to betterworldbooks.com, thriftbooks.com (diemžēl shipping tur sanāk daudz, jo nāk no ASV), bookdepository.com, litres.ru

Ir vēl tādas retas reizes, kad grāmatas dabūju no draugiem vai tieku pie dāvanu kartes grāmatnīcā. Grāmatnīcu dāvanu kartes vispār ir ļoti, ļoti laba lieta un es nekādi nesaprotu, kāpēc man tās dāvina tik maz. Droši vien ir labi, ka Valmierā nav lietoto grāmatu bodīte, tās man būtu liekas mokas.

Kad un kā Marii lasa

Nesen izdomāju, ka no rītiem varu piecelties pusstundu līdz stundu ātrāk un veltīt šo laiku lasīšanai. Tā radās #brokastisargramatu. Man ir brīva stunda pusdienlaikā, kuru gan pārsvarā izmantoju citām lietām, bet reizēm arī drusku palasu. Lielākā lasīšana notiek vakaros un brīvdienās. Vakaros lasu 1 – 3 stundas, ja vien neskatos filmas, brīvdienās kā sanāk. Lasīšanas ātrums atkarīgs no teksta. Nav nekāds noslēpums, ka ir ātri lasāmās un lēni lasāmās grāmatas. Tad vēl ir tādas ne pārāk interesantās, kur katrs vārds nav svarīgs un var ātri lasīt pāri pa diagonāli. Ja teksts man galvā vizualizējās, tad var gadīties tā, ka esmu izlasījusi pat 100 lpp stundā un nevaru atcerēties nevienu rakstīto vārdu, jo tie ir pārvērtušies tēlos, notikumos, skaņās un smaržās. Vidēji gan lasu starp 40 un 70 lpp stundā. Teiksim, “Intervija ar vampīru” man pašlaik iet ļoti lēni, šorīt stundas laikā izlasīju tikai 28 lpp. Gliemeža ātrums.

Lasot, es kladē pierakstu faktus, sajūtas, citātus. Agrāk lasīju, liku atzīmes un pierakstus veicu pēc grāmatas izlasīšanas, tomēr sapratu, ka tas man prasa lieku papildus laiku un pieradināju sevi to darīt uzreiz. Vēlāk pēc atmiņas un šiem pierakstiem top atsauksmes blogā.

Ar audio grāmatām esmu uz jūs. Pirmais mēģinājums tā arī palicis nepabeigts. Manas domas sāk klejot un beigās attopos, ka neko neesmu dzirdējusi. Kaut kur tālāk braucot gan pamēģināšu klausīties, jo lasīt nevaru, paliek slikti.

Grāmatu līdzi nēsāju reti, jo man nav jāpavada laiks, braucot no punkta A uz punktu B. Ja nu tomēr zinu, ka man būs kādā vietā jāgaida, telefonā vienmēr stāv nelasītas grāmatas, vai arī paķeru līdzi e-lasītāju.

Cik daudz Marii lasa

Uz to cilvēku fona, kuri lasa 100 un pat 200 grāmatas gadā, es nebūt nelasu daudz. Vispār pēdējie divi gadi ir pirmie, kad lasu tik daudz. Agrāk gadā tās bija 30 – 40 grāmatas (neskaitot skolas obligāto literatūru). Šogad esmu jau izlasījusi 86 grāmatas, 27706 lpp. 2012. gadā izlasīju 76 grāmatas, 26599 lpp.

Jā, man paliek laiks arī citām izklaidēm un mājas darbiem. Goda vārds.

Valodas un žanri

Lasu latviski, angliski un krieviski. Angliski sāku lasīt, lai neaizmirstu valodu. Savukārt krieviski – lai valodu daudzmaz iemācītos, jo skolas gados mācītais ātri izvējojās no smadzenēm. Kā pilnīgi dulla pirmo grāmatu krieviski paņēmu sīkā drukā par kādu SS virsnieku. Tā bija ļoti smaga cīņa, bet tagad lasu bez problēmām un gandrīz tikpat ātri kā latviski. Būtu interesanti kādreiz šīm valodām pievienot arī vācu vai franču, bet vēl nejūtos gatava tādam izaicinājumam. Ar spēju lasīt trijās valodās man ir pavērušies daudz plašāki apvāršņi un gandrīz neierobežota grāmatu izvēle.

Nesmādēju dažādus žanrus, lai gan ir daži žanri (vai tēmas), kas mani vilina stipri mazāk kā citas: politiskie trilleri, cukursaldas lubenes, kristīgā literatūra. Patīk klasika, fantastikas un fantāzijas literatūra, vēsturiskie romāni, jauniešu, mūsdienās notiekošie utt., tomēr nav viens konkrēts žanrs, kuram dotu priekšroku.

Papīrs vai e-grāmatas

Manī nenoris iekšēja cīņa starp šiem diviem formātiem. Man patīk turēt rokās papīra grāmatu, apskatīt vāciņu, šķirstīt, nolikt plauktā un tīksmināties, ka viņa tur stāv. Tas laikam ir kāds fetišs, bet domāju, ka grāmatu mīļi mani sapratīs.  Vienlaicīgi man patīk lasīt e-grāmatas, jo 180 gramu vieglā plāksnītē varu nēsāt līdzi milzu bibliotēku, ekrāns tik ļoti līdzinās papīram, ka reizēm mēģinu pāršķirt lapas ar saslapinātu pirkstu…Vienīgais e-grāmatu trūkums manās acīs ir tas, ka nespēju tās salikt plauktā un tīksmināties par tām tāpat kā par papīra grāmatām. Papīra formātā es pirktu tās grāmatas, kuras gribu paturēt plauktā, visas pārējās elektroniski.

Secinājumi

Reizēm man uznāk lasīšanas pārtraukumi, tomēr grāmatu lasīšana ir mīlestība uz mūžu. Ja nav ko lasīt, es kļūstu nemierīga.

Skumji, ka grāmatu lasīšana daudzkārt tiek uztverta kā tāda jocīga un bezjēdzīga nodarbe. Šeit es dalos ar savu lasīšanas hobiju, bet patiesībā nestaigāju apkārt visiem pazīstamajiem par to stāstot. Man vēl jāpadomā kāpēc tā.

Asmo smuki uzrakstīja par lietām, ar kurām jāsastopas aktīvam grāmatu lasītājam. Man tur nav ko piebilst. Grāmatu lasītāju dzīve ir grūta 🙂  Tomēr lasīšana ir viens no lētākajiem, ja ne pats lētākais, hobijiem.

Gribu cerēt, ka ar savu lasīšanu mēs, grāmatu blogeri, rosinām lasīt pārējos cilvēkus. Tomēr nevar piespiest lasīt, ja to nevēlas. Katrs pats izvēlas, kā pavadīt savu dzīvi.

P.S. Piedošanu, sanāca dikti gari ar visu īsināšanu.