Svešzemniece. Diāna Gabaldone

Zvaigzne ABC 2013. gads, 832 lpp. Outlander #1

Izrādās, ka leģendās tomēr slēpjas zināma deva patiesības. Par to pārliecinās Klēra, izejot caur kromlehu un nokļūstot 200 gadus senā pagātnē. No sākuma viņa domā, ka nokļuvusi filmēšanas laukumā, tomēr sastaptie cilvēki rīkojas pārāk reālistiski un agresīvi. Nonākot skotu kalniešu klanā, Klēra sāk jaunu dzīvi – briesmu, piedzīvojumu, un mīlestības pilnu….

Patiesību sakot, šo populāro romānu no izdevniecības paņēmu lasīt ar zināmu uztraukumu sirdī – dikti jau nu visi sajūsminājās. Un ja nu man nepatiks? Ja nu būs pārāk romantisks un salds, vai muļķīgs, vai man nepatiks galvenie varoņi? Mani taču nolinčos fanu pūļi! Nu labi, es pārspīlēju, bet zināmas šaubas mani tik un tā māca. Tagad zinu, ka briesmas man nedraud – grāmata patika.

“Svešzemnieci” ļoti grūti ielikt viena žanra rāmjos. Uz Skotijas vēsturiskā fona risinās aizraujoši piedzīvojumi un kaislīga mīlas līnija. No fantastiskā ir pavisam maz – Klēras pārceļošana laikā, zemnieku māņticība par fejām, ūdenszirgiem un raganām. Pieļauju, ka tieši šī “kokteiļa” dēļ grāmata ieguvusi lielu daļu savas burvības lasītāju acīs. Arī manās. Otrs iemesls noteikti ir dikti simpātiskie galvenie varoņi Klēra Bīčema (meitas uzvārdā) un Džeimijs Freizers. Es būtu drausmīgi vīlusies, ja Klēra izrādītos kārtējā “es nezinu ko gribu” neloģiskā vaimanājošā būtne. Paldies autorei, ka viņai pietika saprāta izveidot normālu Klēras raksturu. Tieši tas pats jāsaka par Džeimiju. Divi apķērīgi, patīkami, spēcīgi, asprātīgi, loģiski, mērķtiecīgi galvenie varoņi vienā romānā ir diezgan neparasta parādība. Klēra ir mazliet emocionālāka un gan savas labās sirds, gan spītības dēļ reizēm izdara lietas, kas sarežģī dzīvi, bet arī Džeimijs nav labāks un mēdz kļūdīties. Pieļaut kļūdas ir tikai cilvēcīgi un kopā viņi ir lielisks pāris. Vēl kāds pārsteigums – viņi ir spējīgi salikt kopā divi plus divi, izdarīt secinājumus un diezgan veikli lavierēt pa intrigu jūru. Tas, ka Klēra ir medmāsa, ir ļoti veiksmīgs risinājums, jo ļauj viņai būt noderīgai jebkurā laikā un nekrist panikā krīzes situācijās. Domāju, ka medmāsas rūdījums, spēcīgais izdzīvošanas instinkts un praktiskais prāts nosaka to, ka viņa ātri iejūtas jaunajā dzīvē un stundām nesēž pinkšķēdama.

No brīža 1945. gadā, kad Klēra caur akmens plaisu nokļūst 1743. gadā, un grāmatas beigām notikumi risinās apmēram 6 mēnešu garumā. Pa šo laiku notiek ļoti daudz, bet nebūtu īsti godīgi, ja es ielaistos detaļās. Teikšu tikai, ka Klēras dzīve spēcīgi izmainās, vairākas reizes viņa nonāk nāves briesmās, tomēr sajūtas šai laikā un vietā laimīga, un atsakās no iespējas doties atpakaļ pie (pirmā) vīra Frenka. Sliecos domāt, ka viņa Frenku patiesībā nemaz tik ļoti nemīl. Kas attiecas uz laika plūdumu, tas ir mans vienīgais iebildums pret autori. Ar laiku viņa svaidās diezgan brīvi, to izstiepjot un saspiežot kā viņai ērtāk. Vienu brīdi Klēra saka, ka ir pavasaris, otrā brīdī jau viņa ar citām sievām Leohas pils dārzā vāc ķiršus un aprikozes, pēc pāris nedēļām ar vīriem atceļo uz citu vietu Hailendā un tur ķirši tikai zied. Tas man kaut kā iekrita acīs. Varbūt vienkārši īpaši ķirši? Bet nu tas tikai tāds sīkums un kopumā nemazināja lasīšanas baudu. Ja bija vēl kādi “caurumi”, tos nepamanīju.

Laiks, kurā nonāk Klēra, ir vēsturiski ļoti interesants. Skotu kalniešu klani ir spēcīgi, bet valda nerimstošs kašķis starp skotiem un angļiem. Bez tam klanu iekšienē risinās intrigas. Jakobīti slepus vāc naudu troņa pretendenta prinča Čārlza Edvarda Stjuarta atbalstam, tiek gatavota sacelšanās. Klēra tiek uzskatīta par spiedzi, savukārt Džeimijs izsludināts ārpus likuma par angļu karavīra slepkavību (tas gan ir tikai aizsegs kapteiņa Rendela sadistiskajām iegribām un atriebībai) un teorētiski var pretendēt uz Makenziju klana vadoņa vietu. Ļoti bīstama situācija viņiem abiem. Jāsaka gan, ka neesmu nekāda Skotijas vēstures speciāliste, tāpēc nevaru noteikt cik patiesas ir vēsturiskās detaļas. Tas, ka autore sākusi rakstīt iepriekš smalki nesavākusi un neizpētījusi vēsturisko materiālu, manuprāt, ir zināma priekšrocība, jo ļāvis patiesāk atainot 18. gs. nonākuša 20 gs. cilvēka izjūtas un zināšanu druskas. Klēra taču neko daudz par to laiku nezina, kāpēc lai autore ieslīgtu garos, precizējošos aprakstos?

Attiecībā uz romantisko (un mazliet erotisko) līniju autore nav metusies pārāk dziļi rožainajā sīrupā ar ko pilni citi romantiskie dāmu romāni. Lasītājam tiek aiztaupītas pirmās tuvības nakts salkanās un nereālās banalitātes. Nav rožu ziedlapiņām kaisītas gultas, kaislīgas nopūtas un miljons sveču. Viena svece ir, bet tā kalpo kā praktisks gaismas avots. Ir tikai divi veselīgi cilvēki un viņu vēlme būt kopā. Vienu brīdi ar kapteini Rendelu gan autore, tēlaini izsakoties, iekāpj otrā grāvī un epizode cietumā ir viena no pretīgākajām cilvēciskā ziņā, kādu nācies lasīt. Labprāt būtu bez tās ainas savā galvā iztikusi. Zināju kā viss beigsies, jo jau sen biju ielūrējusi grāmatas beigās (sasprindzinājums mani beidza nost), tomēr tik un tā sirds lūza.

Varu droši teikt, ka romānam ir sīki trūkumi, tomēr kopumā man ļoti patika gan sižets, gan varoņi, gan autores stils, gan tulkojums. Tas bija aizraujošs piedzīvojums nedēļas garumā. Iesaku labu vēsturisko romānu cienītājām (puišiem varbūt īsti nederēs, bet droši dāviniet meitenēm). Pati lēnām noskaņošos uz nākamo daļu lasīšanu, jo nekas nav beidzies, viss tikai sākas.

Vērtējums: 5/5

Plašu atsauksmi par šo darbu uzrakstījusi Doronike. Viņa romānu nosauc par “aizraujošu un nedaudz palaidnīgu izklaidi inteliģentām meitenēm”. Pilnīgi piekrītu 🙂