Burvis. Džons Faulzs

Kabinets, 2001. gads, 704 lpp.

Darba un jaunu iespaidu meklējumi aizved jauno Nikolasu Ērfu uz Fraksosu, nelielu Grieķijas salu, kas šķiet pirmatnīga un brīnumaina. Drīz Nikolass sastop nomaļas villas īpašnieku, noslēpumainu un ekscentrisku miljonāru, un tiek ierauts dīvainu notikumu virpulī, kur zūd atšķirība starp realitāti un mītu, patiesību un meliem.

Nesaprotu, kā lai uzrakstu par grāmatu, kas man ļoti patika, bet par ko man bail, ka nesapratu visu un tik dziļi kā autors bija iecerējis. Mēģināšu kā pratīšu, bet vispirms sirsnīgs paldies Sibillai, kura man “Burvi” uzdāvināja pagājušajos Ziemassvētkos.

Sākums līdz brīdim, kad Nikolass Ērfs nokļūst Grieķijā, šķiet tāds nekas īpašs – egoistisks, pat narcistisks puisis, kurš īsti neko negrib darīt, un savāda austrāliešu meitene grib būt kopā, bet īsti nespēj. Vispār Nikolasa un Alisonas attiecības ir mokošas, visu laiku tāds mīl/ nemīl stāvoklis un vēlme vienam otru par kaut ko sodīt. Nikolass ir mērglis, tomēr es negribu piekrist, ka Alisona viņu attiecībās ir tikai un vienīgi cietējas lomā. Drīzāk šķiet, ka viņi abi nav spējīgi veidot veselīgas attiecības un patiesi mīlēt. Iespējams, ka izmisīgi meklējumi, atsvešinātība, dzīves apjukums, samākslotība un cinisms bija raksturīgs lielai daļai cilvēku 1950. gados.

Tā viņi mokās, līdz Nikolass pieņem piedāvājumu gadu strādāt zēnu internātskolā uz kādas Grieķijas salas. Sala ir gandrīz paradīze uz Zemes, ja vien cilvēks ir mierā ar sevi – plašums un miers, saules un jūras mirdzums, zeltains gaiss, zilpelēkas tāles, priežu un rozmarīna smarža, klintis un jūra. Nikolasa melanholijas uzplūdi pārtrūkst, kad viņš iepazīstas ar noslēpumaino Končisu, Burāni villas saimnieku. No šī brīža sākas satraucoši un aizraujoši notikumi, un lasītājs kopā ar Nikolasu tiek ierauts Končisa nostāstos, teatrālos uzvedumos un prāta mīklās tik dziļi, ka vairs nav skaidrs kam var ticēt un kam nē. Nikolass, Končiss, Džūlija un Džūna un pārējie iesaistītie piekopj tādu mīklu un melu taktiku, tik lieliskas paslēpes, ka elpa aizraujas lasot un grāmatu nav iespējams nolikt malā.

Mēs visi šeit esam aktieri, mans draugs. Neviens no mums nav īsts, nav patiess. Tikai dažs melo ik pa laikam, dažs – visu laiku.

Lai lasītāju un Nikolasu ievadītu Burāni notiekošajā mistērijā, bieži tiek vilktas paralēles ar Šekspīra lugu “Vētra”, kurā nelūgts viesis tiek pakļauts pārbaudījumiem cita burvja teritorijā. Stāstīt kaut ko vairāk par notiekošo Burāni nozīmētu atklāt daļu noslēpumu un to es nevēlos darīt. Es izbaudīju Burāni notiekošo spēli ar jūtām, priekšstatiem, realitāti un nevēlējos, lai tā beigtos. Es gribēju, lai Nikolass atsakās no savas muļķīgās iedomas, ka viņš mīl (jo patiesībā tai brīdī viņš mīl tikai sevi), un vienkārši izbauda notiekošo. Godīgi sakot, man ir sajūta, ka Nikolass ar savu egoistisko dzīšanos pēc sievietēm man izbojāja Burāni piedzīvojumu.

Villā notiekošo, Končisa un viņa palīgu rīcību ir grūti ielikt labi/ slikti rāmjos. Tieši par šo daļu mani māc šaubas, vai es visu sapratu. Iespējams, ka zemapziņā sapratu, bet nespēju paskaidrot pat sev. Tur ir paslēpti vairāki ētikas, morāles un filozofijas jautājumi. No vienas puses var diskutēt vai tā drīkst spēlēties ar cilvēku. No otras puses tā bija Nikolasa paša izvēle, neviens viņu nespieda iesaistīties, un viņa paša raksturs un rīcība ietekmēja notikumu attīstību – negodīgums, paštīksmināšanās un iedomība, puritānisms un egoisms. Katrā ziņā, tas ko Nikolass piedzīvoja uz salas, izmainīja viņu, darīja pieaugušāku, lika ieraudzīt savu “es”. Var nojaust, ka ar laiku viņš uz notikušo sāk skatīties citādi, bez niknuma, kā ieguvējs. Domājams, ka viņš beidzot ir apguvis “bausli”: “tev nebūs liekas sāpes darīt”. No autora priekšvārda var secināt, ka arī viņš pats pēc gadiem uz dažām lietām savā romānā skatās citādi. Tieši tāpēc domāju, ka šis romāns ir lasāms vismaz divreiz.

Man personīgi nepatika Nikolasa un Alisonas attiecības, tomēr tās spilgti atklāja Nikolasa raksturu un daļēji ir pamatā visiem grāmatas notikumiem. Tāpēc es pat nevaru teikt, ka tās ir vienīgais mīnuss šajā romānā. Galu galā par līdzīgām attiecībām var ik uz soļa lasīt un klausīties mums visapkārt un es nebeidzu vien brīnīties, kāpēc kopā cenšas dzīvot un radīt bērnus cilvēki, kuri kopā nesader un pat patiesībā viens otru pa īstam nemīl. Bet tā jau ir cita, bezgalīga tēma, ko labāk atstāt sieviešu žurnāliem. Literatūrkritiķi noteikti atraduši romānā citas problēmas un citus “melnos caurumus”. Atgriežoties pie “Burvja”, gribu teikt, ka nevaru pateikt neko sliktu un šī ir viena no labākajām grāmatām, ko šogad (un, iespējams, vispār) esmu lasījusi. Es vēl ilgi pēc izlasīšanas nevarēju noformulēt savas jūtas pret šo romānu, tāpat kā to nevarēja izdarīt Nikolass attiecībā uz piedzīvoto. Ļoti neparasts un ļoti interesants romāns. Iesaku nopietnu un domāt liekošu romānu cienītājiem.

Vērtējums: 5/5