Zaļā ķirzaciņa: Pirmā sastapšanās ar Kubu. Andris Vējāns

zaļā ķirzaciņa

Izdevniecība “Liesma” 1966. gads, 141 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1966. gads

Šo miniatūro grāmatiņu atradu grāmatu apmaiņas galdā. Nolēmu paņemt divu iemeslu pēc. Pirmkārt, ļoti interesēja, kāda tad ir 1960. gadu Kuba. Otrkārt, grāmata lieliski derēja latviešu grāmatu izaicinājumam.

Andris Vējāns pirmo reizi par Kubu dzird bērnībā kalēja smēdē, kad vīri pīpē labu tabaku. Kopš tā brīža Kuba viņam kļūst par sapņu zemi un tā nu kaut kad 1960-os gados viņam izdodas savu sapni piepildīt – kopā ar veselu grupu PSRS kultūras darbinieku viņš ierodas Brīvības salā. Tas noteikti bija sadraudzības brauciens, vai kā nu tos tolaik sauca, lai gan viņš nepaskaidro iemeslu. Grāmatiņa būtībā ir miniatūras par šo braucienu.

Viņiem ir tikšanās ar Kubas kultūras darbiniekiem un dažas organizētas ekskursijas pa Havannu un ārpus tās. Protams, tie ir laiki, kad uz savu galvu nevar klīst pat pa draudzīgās valsts ceļiem. Ekskursantiem parāda savulaik ļoti grezno Miramaras rajonu, kur agrāk mitinājās amerikāņu un vietējie miljonāri, un aizved uz augstu kalnos esošo bijušo Sacelšanās armijas skolu, kur apmāca vairākus tūkstošus skolotāju. Vējāns ar tādu kā izbrīnu atzīmē, ka Havannā gandrīz uz katra ielas stūra ir pa zābaku tīrītājam un kubieši ir ļoti dzīvespriecīgi.

Tomēr eksotiskā gaisotne nav nekas salīdzinājumā ar viņa sajūsmu par “revolūcijas gaišo noskaņojumu”, pieminekļiem un krūšutēliem dižajam Kubas tautas cīnītājam, dzejniekam un publicistam Hosē Marti (ar kuru, starp citu, mūsu Rainis labi saprastos, kā sajūsmināti un ar lepnumu atzīmē Vējāns), un stāstiem par Kubas “atbrīvošanu” un “sociālisma celšanu”. Atklāju vienu interesantu faktu – Beļģija esot bijusi vienīgā valsts, kas piegādāja sacelšanās armijas vīriem ieročus.

Man bija miglaina nojausma, ka Andris Vējāns rakstīja padomju varai stipri simpatizējošus tekstus, tomēr negaidīju, ka viņš to darīja tik lielā apmērā, ar tādu patosu. Gandrīz katrā lapaspusē viņš pamanās iepīt standarta frāzes par dižo komunismu. Lasot, man viņa bija žēl. Saprotams, ka tāds bija laiks, kaut kā jāizdzīvo un vēl maizīte jānopelna un, ja reiz tevi palaida uz Kubu, tad arī pienācīgi jāatskaitās, tomēr viņš varēja vairāk pastāstīt par Kubu un mazāk liet salkanas samazgas. Kas interesanti, vietās, kuras nav nodevas valdošajam režīmam, Vējāns raksta patiešām poētiski un pat interesanti. Diemžēl, šādu nodevu dēļ (dažā gadījumā gan patiesas pārliecības dēļ), daļa latviešu un krievu literatūras no 1940. līdz 1980. gadam nav īsti lasāma.

Žēl, ka par Kubu bija tik maz, tomēr aptuveno tā laika politisko un ekonomisko noskaņu var nojaust. Arī to, kas tiek noklusēts, jo ir skaidrs, ka noklusēts tiek viss, kas neatbilst sociālisma idillei. Starp citu, tekstu paspilgtina skopām līnijām vilkti Aleksandra Stankeviča zīmējumi. Lai šī grāmatiņa kalpo par lielisku piemēru, cik drausmīgi nebaudāmi mūsu literāti spēja (vai viņiem vajadzēja) rakstīt tolaik.

Vērtējums: 1/5

Advertisements

One thought on “Zaļā ķirzaciņa: Pirmā sastapšanās ar Kubu. Andris Vējāns

  1. Man tā laika grāmatas ne īpaši iet pie sirds. Pamatskolā lasīju kaut ko no Vējāna, bet īpaši tālu netiku, kaut kā galīgi nepievilka tā viņa valoda. Bet gan jau kāds ir stāvā sajūsmā par šo grāmatu un šo lasot vispār domā, kas mēs par cilvēkiem esam 😀

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s