Stāstu cikls par 90. gadu Latviju – radikālu pārmaiņu laiku, kad vecais bruka, jaunais stājās vietā un cilvēki pa vidu mēģināja dzīvot.
Kristīnes Želves stāstu krājums ir saņēmis tik pozitīvas atsauksmes Goodreads, ka man nekas cits neatlika kā paņemt un izlasīt, par ko tad visi tā sajūsminās. Ir, ir mums tomēr vismaz viens rakstošs cilvēks, kurš spējīgs radīt interesantu mūsdienu prozu, bez pesimisma, ņaudēšanas, smaguma vai pārgudrības!
“Meitene, kas nogrieza man matus” ir stāstu cikls ar vienojošu elementu – 90. gadi, radikālu pārmaiņu laiks. Ciklu veido 7 stāsti. Domāju, ka stāsti ir izdomāti, lai gan ļoti veikli rada sajūtu, ka tas viss ir autores atmiņas. Dažos stāstos ir vairāk jēgas, citos mazāk. Viņa raksta par to pašu laiku un arī tēma ir līdzīga kā daļai Paula Bankovska stāstu, Andra Pētersona “Ievārījums un brīnumi” un vēl noteikti daudziem citiem, kurus neesmu lasījusi, tomēr dara to savādāk. Stāsti ir jāizlasa, lai to saprastu.
Mēs vienmēr bijām gatavas – ja nu pēkšņi sāktos dzīve.
Laikā, kad viss brūk un jūk, jaunieši mēģina atrast savu vietu dzīvē. Daudz dzeršanas un mazliet neprātīga rīcība, jaunības maksimālisms, ideāli, un sajūta, ka tūlīt, tūlīt sāksies īstā dzīve. Pilnīgi negaidīti – pasmiešanās par sevi. Autore arī nevairās no dažiem žargonvārdiem, bet tas viņas patīkamajai literārajai valodai nemaz nekaitē, drīzāk piedod autentiskumu stāstos attēlotajam laikam un cilvēkiem.
Man patika visi stāsti, bet foršākie bija:
“Praktiskie darbi jeb in the memory of Villy” par Villiju, kurš nekad nekur nestrādā un mūžīgi iekuļas ķezās. Lielisks nekaitīga dīkdieņa portrets.
“Kaimiņiene” par kaimiņieni krievu tantiņu Fainu, viņas draugiem un šņabi. Neatlaidība ir spēks.
“Likvidators, Trakā cilvēka brālis” par vīru, kurš kolekcionē uzrakstus un nodarbojas ar bankrotējušu uzņēmumu likvidāciju un kādu tusiņu, kura rezultātā draugi attopas uz Lietuvas robežas ar jocīgām bildēm pasēs. Šis bija uzjautrinošākais gabals, ko pēdējā laikā gadījies lasīt.
Mazs un patīkams stāstu krājums. Želve ir galvastiesu augstāka par vīriešiem-rakstniekiem, kuri raksta līdzīgus stāstus par mūsu neseno pagātni. Mūsdienu latviešu drausmīgi nopietnās prozas lauciņā Kristīnes Želves stāsti man bija kā svaiga gaisa vēsma. Tādā optimistiskā noskaņojumā paņēmu Osvalda Zebra “Koka nama ļaudis” un tā kā vīlos…. Bet par to citreiz. Ja viņa rakstīs vēl, es lasīšu.
Vērtējums: 4/5
Šo jau ilgāku laiku plānoju izlasīt.
Starp citu, šo lasīt man ieteica arī kāda baltu filoloģe, kura no pēdējo gadu Latvijas literatūras darbiem izcēla arī Ingas Žoludes “Sarkanos bērnus”. (Varbūt jau esi lasījusi?)
PatīkPatīk
Neesmu lasījusi. Cik palasīju atsauksmes, tad tā ir no mums tik ierastā smagā un bezcerīgā gala. Tāpēc vismaz pagaidām netaisos lasīt. Man sen apnicis mūsu pesimisms.
PatīkPatīk
Laikam tas pesimisms ir viens no iemesliem, kāpēc es latviešu literatūru lasu ļoti reti. Mani mazliet kaitina tā vaimanāšana par pārinodarījumiem un dzīvošana pagātnē, kas tik ļoti raksturīga latviešu darbiem.
PatīkPatīk
Saprotamas izjūtas. Želves stāstus gan var droši lasīt.
PatīkPatīk
Tad noteikti nākamreiz, kad apmeklēšu bibliotēku, šo grāmatu paņemšu, bet “Sarkanajiem bērniem” metīšu līkumu.
PatīkPatīk
Izklausās interesanti, noteikti pievienošu manam izlasāmo grāmatu sarakstam, kurš gan veljoprojām ir bezgalīgi garš un ar katru dienu paliek vel garāks.
PatīkPatīk
Ar izlasāmo grāmatu sarakstiem tā ir 🙂
PatīkPatīk
Un gada beigās vel domā, ka ir izlasīta gandrīz puse no saraksta, bet īstenībā viņš ir kļuvis tikai uz pusi garāks.
PatīkPatīk
Man arī ļoti patika! Cik daudz un trāpīgi var pateikt neizplūstot simtiem lappušu garos apcerējumos par un ap. Īsi, asprātīgi – forši 🙂
PatīkPatīk
Pēdējā laikā man ar latviešu lasīšanu galīgi neiet, bet šo vajadzētu izlasīt.
PatīkPatīk