Meitene, kas nogrieza man matus. Kristīne Želve

Mansards 2011. gads, 118 lpp.

Stāstu cikls par 90. gadu Latviju – radikālu pārmaiņu laiku, kad vecais bruka, jaunais stājās vietā un cilvēki pa vidu mēģināja dzīvot.

Kristīnes Želves stāstu krājums ir saņēmis tik pozitīvas atsauksmes Goodreads, ka man nekas cits neatlika kā paņemt un izlasīt, par ko tad visi tā sajūsminās. Ir, ir mums tomēr vismaz viens rakstošs cilvēks, kurš spējīgs radīt interesantu mūsdienu prozu, bez pesimisma, ņaudēšanas, smaguma vai pārgudrības!

“Meitene, kas nogrieza man matus” ir stāstu cikls ar vienojošu elementu – 90. gadi, radikālu pārmaiņu laiks. Ciklu veido 7 stāsti. Domāju, ka stāsti ir izdomāti, lai gan ļoti veikli rada sajūtu, ka tas viss ir autores atmiņas. Dažos stāstos ir vairāk jēgas, citos mazāk. Viņa raksta par to pašu laiku un arī tēma ir līdzīga kā daļai Paula Bankovska stāstu, Andra Pētersona “Ievārījums un brīnumi” un vēl noteikti daudziem citiem, kurus neesmu lasījusi, tomēr dara to savādāk. Stāsti ir jāizlasa, lai to saprastu.

Mēs vienmēr bijām gatavas – ja nu pēkšņi sāktos dzīve.

Laikā, kad viss brūk un jūk, jaunieši mēģina atrast savu vietu dzīvē. Daudz dzeršanas un mazliet neprātīga rīcība, jaunības maksimālisms, ideāli, un sajūta, ka tūlīt, tūlīt sāksies īstā dzīve. Pilnīgi negaidīti – pasmiešanās par sevi. Autore arī nevairās no dažiem žargonvārdiem, bet tas viņas patīkamajai literārajai valodai nemaz nekaitē, drīzāk piedod autentiskumu stāstos attēlotajam laikam un cilvēkiem.

Man patika visi stāsti, bet foršākie bija:

“Praktiskie darbi jeb in the memory of Villy” par Villiju, kurš nekad nekur nestrādā un mūžīgi iekuļas ķezās. Lielisks nekaitīga dīkdieņa portrets.

“Kaimiņiene” par kaimiņieni krievu tantiņu Fainu, viņas draugiem un šņabi. Neatlaidība ir spēks.

“Likvidators, Trakā cilvēka brālis” par vīru, kurš kolekcionē uzrakstus un nodarbojas ar bankrotējušu uzņēmumu likvidāciju un kādu tusiņu, kura rezultātā draugi attopas uz Lietuvas robežas ar jocīgām bildēm pasēs. Šis bija uzjautrinošākais gabals, ko pēdējā laikā gadījies lasīt.

Mazs un patīkams stāstu krājums. Želve ir galvastiesu augstāka par vīriešiem-rakstniekiem, kuri raksta līdzīgus stāstus par mūsu neseno pagātni. Mūsdienu latviešu drausmīgi nopietnās prozas lauciņā Kristīnes Želves stāsti man bija kā svaiga gaisa vēsma. Tādā optimistiskā noskaņojumā paņēmu Osvalda Zebra “Koka nama ļaudis” un tā kā vīlos…. Bet par to citreiz. Ja viņa rakstīs vēl, es  lasīšu.

Vērtējums: 4/5