Koka nama ļaudis. Osvalds Zebris

Dienas Grāmata 2013. gads, 166 lpp.

Kādas mājas stāsts un “sarunas” ar tās iemītniekiem par sirdsapziņu, pagātni, dramatiskiem likteņiem, cerībām. Mazliet mistiski, mazliet traģikomiski un biedējoši par to, no kurienes ceļas ļaunums.

Šķiet 90. gados bija tāds savāds latviešu TV seriāls par kādas mājas iemītniekiem. Tie bija diezgan ekscentriski ļautiņi un vispār pats seriāls bija ar tādu kā mistikas piedevu. Cik nu patika vai nepatika, bet seriāls man ir palicis atmiņā un “Koka nama ļaudis” paņēmu lasīt tāpēc, ka samanīju zināmu līdzību ar to seriālu.

Sākums ir labs. Patiešām. Kaut kur Rīgā sarkanbrūna divstāvu koka mājā 5 dzīvokļos mitinās vienpadsmit grāmatas varoņi. Notikumu stāstītāja ir pati māja. Lejā dzīvo skolniece Anna ar vecmāmiņu Ernu, vecais Gunārs ar kaķi Gagārinu, Regīna un Valērijs Vešņakovi ar dēliem Mārtiņu un Mihailu. Augšstāvā – noslēpumainais jaunais kaimiņš Romāns, 18 gadus vecais Zintis ar mammu Ainu un viņu īrnieci Lidiju. Parasti ļaudis, katrs ar saviem tarakāniem galvā un problēmām. Satiek viņi labi, līdz ierodas enerģiskā Lidija. Viņa nav tiešs pārmaiņu cēlonis, tomēr viņas ierašanās sakrīt ar pāris citiem notikumiem un pamazām viss kļūst aizvien trakāk un dīvaināk. Stāstījumu caurstrāvo bezcerības un nolemtības sajūta.

Es par pasauli, kopumā, – kāpēc tās grāmatas tā nospiež? Ka cilvēki traki kļūst, ko viņi tur meklē? 

Man ir grūti noformulēt grāmatas centrālo domu. Varbūt tas ir stāsts par māju, cilvēkiem un laika nepielūdzamo plūdumu. Varbūt tas ir stāsts par cilvēku pasivitāti, nedomāšanu, aklu pakļaušanos apstākļiem, kas ļauj ļaunumam netraucēti izplesties. (Kaut kas ļoti biedējošs ir tajā, kā pieaugušie vienkārši pakļaujas kā tādas aitas.) Varbūt romāns ir vienkārša psihadēlija. Kaut kāds latviešu skarbais maģiskais reālisms ar kriminālu piesitienu. Vai vispār velns viņu zina kas…. Savā ziņā ir kaut kas simpātisks šajā nenoteiktībā, jo var lasīt gan tā, gan šitā. Interesants šķiet paņēmiens par stāstītāju izvēlēties māju. Te gan grāmatai vajadzētu beigties kādu nodaļu ātrāk, jo, ja notikumus redzam ar mājas „acīm”, māja nekādi nevarēja zināt to, kas tiek rakstīts pēdējā nodaļā.

Principā viss būtu labi, ja vien autors neaizrautos ar nesaprotamu filozofēšanu (te gan baidos apvainot filozofus) rindkopas garumā gandrīz katrā nodaļā. Autors ir pārcenties. Ceru, ka vismaz autoram pašam ir skaidrs, ko viņš gribējis pateikt. Es, protams, dziļi atvainojos, ja visi pārējie lasītāji ir sapratuši un tikai es viena tāda cietpaure.

Izlaižot nelasāmos gabalus, kopumā romāns ir interesants un intriģējošs, lai gan smags, jo nevienam no varoņiem īsti nav cerību uz gaišāku nākotni. Ja nu vienīgi Miham un Annai. Rakstāmo nevajadzētu pārāk samudrīt un viss būtu labi, jo autors labi izprot cilvēku dabu, spēj radīt interesantus un precīzi realitāti atspoguļojošus varoņus, ar sīkām detaļām veiksmīgi panākot vēlamo psiholoģisko iespaidu.

Vērtējums: 2/5