Zvaigzne ABC 2014. gads, 288 lpp.
Ir 1907. gads un Pits Barols aizbēg no provinces pelēcības uz lepnāko Amsterdamas savrupmāju. Būdams Eiropas bagātākā viesnīcnieka dēla mājskolotājs, izsapņotās jaunās pasaules reibinošo prieku, baudu un vilinājumu ieskauts, jauneklis pārliecinās, ka daži no viņa veidotajiem sakariem ir ļoti izdevīgi, bet daži bīstami, tomēr katrs solis ved viņu tuvāk mērķim par skaistu un baudpilnu dzīvi.
Ir grāmatas, par kurām ļoti viegli raisās domas un nav nekādu problēmu iesāk rakstīt. Tomēr reizēm gadās tādas, kad divas dienas blenz uz baltu ekrānu un nevari izdomāt pirmo teikumu. Tā man sanāca ar “Baudas meklētāja stāstu” un tāpēc es te vienkārši sāku rakstīt par to, kā man nekas nerakstās. Iemesls tam slēpjas apziņā, ka man stāsts ļoti patika, tomēr iespējams, ka citi gaidīs ko vairāk vai savādāk un būs vīlušies vai garlaikoti. Un, ja es tagad saslavēšu, tad pievienošos tiem pārspīlētajiem slavinājumiem grāmatas pirmajā lapā. Tie nav nepatiesi, tomēr vienīgais precīzais ir iebilde par grāmatas nosaukumu. Kā atzīmē Džonatans Jārdlijs no The Washington Post, galvenais varonis ir tikpat lielā mērā baudas sniedzējs kā baudas meklētājs, tāpēc nosaukums ir nepilnīgs.
Tādā rāmā noskaņā, bez liekām emocijām autors ļauj mums sekot apburošā aprēķinātāja Pita Barola centieniem tikt pie naudas un skaistas dzīves. Māte viņu ir kārtīgi izskolojusi augstākai sabiedrībai atbilstošās manierēs, iemācījusi izteikties ar mūzikas palīdzību un nepadoties: “Nekad nekrīti izmisumā. Nekad neapstājies grūtību priekšā. Mācies visu, ko vien vari”. Viņš ir ļoti pievilcīgs, to labi apzinās un prot izmantot. Pitam ir skaidrs mērķis un viņš izmanto visas iespējas, lai savu mērķi sasniegtu. No viņa varētu mācīties tvert mirkli un baudīt dzīvi. Dažas darbības, protams, ir amorālas, tomēr nespēju viņu par to vainot, jo Pits nav ļauns un viņu pat mēdz mocīt sirdsapziņa. Patīkami, ka autors nav pieļāvis kļūdu, nodrošinot Pitu ar nemitīgu veiksmi un pārcilvēcisku apķērību, jo pārlieku liela iedomība reizēm viņu iegāž. Īsāk sakot, Pita tēls ir padevies simpātiski cilvēcisks.
Te varbūt būtu vietā teikt, ka pikantu ainu un seksa romānā ir mazāk, kā atsauksmes grāmatas anotācijā liek domāt. Erotiski, jutekliski, baudpilni mājieni – tie gan ir papilnam. Autors, sākot darbu pie romāna, vienojās ar sevi nekaunēties par to, ko dara viņa varoņi un tas ir jūtams. Katram mums jūtības pakāpe par intīmiem jautājumiem ir atšķirīga un es negribu pārāk izpļāpāties, tomēr teikšu, ka romānā ir gan heteroseksuālas, gan homoseksuālas ainas, bet es nejutos neveikli. Meisons neraksta pašmērķīgi atklāti un pāris rupjus vārdus lieto, jo tie ir vajadzīgi konkrētā situācijā, nevis tāpēc, ka tas ir moderni, vai viņam gribas parādīt “re, kā es varu!”
Vermēlenu-Sikertsu ģimene, kurā Pits strādā par mājskolotāju Egbertam, un mājkalpotāji ir interesantas personības. Ģimenes galva ir veiksmīgs viesnīcu īpašnieks, kurš bagātību ieguvis smagā, neatlaidīgā darbā un spēj novērtēt Pita mērķtiecību. Viņa sieva ir mīloša un saprātīga, tomēr viņu nomāc intīmu attiecību trūkums laulāto starpā. Meitas Luīze un Konstance pārstāv zelta jaunatni. Luīze – ar asu prātu apveltīta klusa shēmotāja, Konstance – žilbinoša skaistule un māsas plānu īstenotāja. Savukārt mazais Egberts sākumā šķiet pilnīgi jucis. Man ļoti patika, ka šis nebija parastais stāsts par mājskolotāju un izlutinātu bērnu.
Man gribas šo romānu nosaukt par klusu ģimenes drāmu, jo lielākā daļa notikumu risinās Vermēlenu-Sikertsu namā vai ciešā saistībā ar šo ģimeni. Tāda ierobežota telpa un laiks. Svarīgs ir tikai tas, kas tieši vai netieši skar Pitu un vēl dažus grāmatas varoņus. Citreiz tas būtu apsveicami, jo ļautu izvairīties no nevajadzīgiem blakus sižetiem un pārāk gariem aprakstiem. Šoreiz man gribas teikt, ka grāmata varēja būt vismaz divreiz biezāka un vērienīgāka, jo tēli ir veiksmīgi izveidoti, sižets ir saistošs un ar lielu potenciālu pastāstīt krietni vairāk. Tad varētu pievērst papildus uzmanību Vermēlenu-Sikertsu ģimenei un noslēpumainajai Agnetai un pavērt plašāku redzesloku uz Amsterdamu un tā laika notikumiem. Bez tam, Belle Epoque vēl šķiet diezgan “svaigs un neapkošļāts” laiks literatūrā, vismaz man. Tomēr tad tas vairs nebūtu Pita stāsts un visa mana žēlošanās būtībā ir tikai tāpēc, ka man negribējās, lai grāmata tik ātri beidzas. Tomēr nekas vēl nav zaudēts, jo Meisons rakstot turpinājumu, kas sāksies ar Pita gaitām Keiptaunā ap 1914. gadu. Un galu galā, Meisons vēl ir jauns un ar apskaužamu talantu. Esmu iemīlējusies un visu piedodu.
“Baudas meklētāja stāsts” ir mazliet Dikenss, mazliet Feibera “Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās”, tikai ne ar tādu vērienu. Iesaku pamēģināt, ja meklējat vēsturisko romānu, kurā nav naiva, skaista, nevainīga, nelaimē nonākusi galvenā varone, žilbinoša liktenīgā mīlestība un princis baltā zirgā.
Vērtējums: 4/5, jo man pietrūka kādas 600 lpp….
P.S. Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru.
Marii grāmatplaukts 