Okeāns ielas galā. Nīls Geimens

Zvaigzne ABC 2014. gads, 208 lpp.

Pusmūža vīrietis dodas uz dzimto pilsētu, lai apmeklētu bēres. Viņu vilina lauku māja ielas galā, kur viņš septiņu gadu vecumā sastapa savādu meiteni, vārdā Letija Hempstoka, viņas māti un vecmammu. Vīrietis gadu desmitiem nav domājis par Letiju, taču, apsēžoties pie dīķa (kuru viņa sauca par okeānu), atgriežas atmiņas par pagātni. Un šī pagātne ir pārāk savāda, biedējoša un bīstama, lai būtu patiesa… vai ne?

Man ļoti patīk kā Geimens raksta un es viņu uzskatu par vienu no labākajiem stāstniekiem. Šo iemeslu dēļ ļoti gaidīju “Okeānu ielas galā” (The Ocean at the End of the Lane). Izdevniecība ir parūpējusies, lai grāmatu negribētos izlaist no rokām samtaini maigo vāku dēļ (ir taču tāds grāmatu vāku fetišs, vai ne?). Arī vāku iekšpuse sagādā patīkamu pārsteigumu – tā nav vienkārši balta un garlaicīga, bet attēlo tekstu rokrakstā un aizmugurējā vāka iekšpusē ir pat Greimena bērnības bilde. Tāda piedomāšana pie grāmatas noformējuma rada patīkamu pievienoto vērtību papīra grāmatām.

Šajā romānā Geimens lasītāju aizved kāda vīrieša bērnības atmiņu ceļojumā. Atmiņas skar nelielu laika posmu pavasarī, kad galvenajam varonim palika 7 gadi. Puika iepazīstas ar Hempstoku fermas sievietēm pēc tam, kad viņa ģimenes īrnieks izdara pašnāvību ģimenes mašīnā. Ar šo notikumu un iepazīšanos sākas aizvien neparastāki atgadījumi puikas dzīvē, kur reālie notikumi saplūst ar biedējošu fantāzijas pasauli. Kā jau esmu novērojusi citos Geimena darbos, fantāzija organiski saplūst ar realitāti, seni dievi un ļaunas radības var mierīgi dzīvot līdzās mūsdienu cilvēkiem, okeānu var pārnēsāt spainī un laiku var izgriezt un pārtaisīt, un tas nemaz nav pārsteidzoši vai neiespējami.

Stāsts ir skaists, savdabīgs, negaidīts un mazliet zosādu uzdzenošs, tomēr attiecībā uz izlasīto jūtos tāda kā dezorientēta. Man šķita, ka beigās ir jābūt kādai šokējošai atklāsmei. Pēc dažām stundām, visu pārdomājot, jau sapratu, ka tās šausmas un šoks tur ir, tikai tā klusi, saudzējošā atmiņu segā ietīts. Nonācu pie secinājuma, ka “Okeānu ielas galā” var lasīt divējādi. Vienā variantā kā pasaku par kāda iztēles bagāta zēna draudzību ar neparastu meiteni un viņu cīņu ar dažādiem mošķiem, kurā reālā pasaule viegli saplūst ar izdomāto. Otrā variantā kā vientuļa zēna skumjo un pat vardarbības pilno bērnību, kurā fantāzijas elementiem pilnās atmiņas kalpo kā aizsegs piedzīvotajām sāpēm. Nevar nepamanīt, ka viņš jūtas mīlēts un aprūpēts H. fermā, ko nevar teikt par viņa paša māju…. Ja lasa otrajā variantā, tad tas ir lielisks stāsts.

Cik mēs paši atceramies no savas bērnības? Uzplaiksnījumi, īsas epizodes, kuras ar laiku kļūst azvien nereālākas un beigās sākam šaubīties, vai patiesi atceramies tā kā bija, vai arī esam atmiņas pielāgojuši. Reizēm atmiņas ir tik sāpīgas, ka mēs tās izdzēšam, izdomājam ko citu un piespiežam sevi ticēt. Domāju, ka tieši tā ir noticis ar galvenā varoņa atmiņām. Jo vairāk domāju, jo man šis romāns šķiet dziļāks un skumjāks.

Katrs jau atceras pa savam.

Stāstījums mani neaizrāva tik ļoti kā parasti, jo es tulkojumā nejutu Geimena balsi. Negribu teikt, ka tulkojumam ir kāda vaina. Tie, kuri nav lasījuši Geimenu angliski, visticamāk manu iebildi nemaz nepamanīs un nesapratīs. Lai nu kā, man ir sajūta, ka šo grāmatu reiz pārlasīšu un tad to darīšu angliski.

Vērtējums: 3,5/5 (domāju, ka angliski lasot, romānu novērtētu uz 4)

P.S. Grāmatas eksemplārs no izdevniecības.