Baltā ziema. Mirdza Kļava

Baltā ziemaZvaigzne ABC 2007. gads, 136 lpp. Pirmizdevums 1986. gadā.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1986. gads

Pasaka par ziemu vectēva Kurmja ciematā un Lielajā Mežā. Visiem ir daudz darāmā, lai īsto ziemu varētu pa īstam izbaudīt. Lai gan ciemata priekšnieka vectēva Kurmja pārraudzībā čakli rosās visi, tomēr vislielākie kalni gāžami nešķiramajai trijotnei – kaķēnam Mikam, vāverēnam Tomam un zaķēnam Jēkabiņam. Un visiem kopā jāgaida pavasaris.

“Baltā ziema” ir viena no manām bērnības mīļajām grāmatām. Kopā ar “Raibo vasaru” es lasīju un pārlasīju Miktomjēkaba piedzīvojumus. Kā bērnam man zvēru dzīve šķita pilnīgi normāla. Pat izrādās, ka daļu teksta atceros, tik traki ar mani ir bijis. Protams, atceros arī Pāvila Šēnhofa ilustrācijas.

Lai gan daudzi Vecozolu ciemata un Lielā Meža iemītnieki devušies uz siltajām zemēm vai arī guļ ziemas miegā, tāpat netrūkst darba un piedzīvojumu. Ir jāiztīra ciemata ceļš un jāattīra dīķis no sniega, lai ierīkotu slidotavu. Vectēvam Kurmim visi darbi jāuzrauga un tas ir smags darbs. Kaķēns Miks, vāverēns Toms un zaķēns Jēkabs uzceļ sniegavīru un sarīko hokeja maču. Mikam atklājas gleznotāja talants un viņš uzglezno vectēvu Kurmi. Un tad vēl vectēvs Kurmis, no sapulces nākdams, nomaldās mežā un visi dodas viņu meklēt. Īsāk sakot – garlaicīgi nav, dzīve kūsā arī ziemā.

Svētkiem jābūt katrā pašā iekšā, un tikai tad no tiem rodas prieks.

Bērnībā dzīvnieki man šķita tik kolorīti – švītīgā lapsiņa Iveta, kura  pūš tauri un vīram tad jāskrien mājās, lielās klaču vāceles vecmāmuļa Vārna un Žagata, vilks Pelēcis, kurš cenšas būt labs, bet pagātnē sastrādātie darbi met pār viņu neuzticēšanās ēnu u.c. Arī tagad man šie tēli patika, tikai ar pieaugušā acīm es šajos tēlos un ciemata dzīvē redzu kariķētu cilvēku sabiedrību. Pasaka par dzīvniekiem ar ļoti cilvēciskām iezīmēm. Kā bērns es nebrīnījos, kā viņi tā var dzīvot un arī tagad mani tas patiesībā neuztrauc. Man tikai šķita, ka to notikumu bija vairāk. Acīmredzot daļu esmu pati piesapņojusi klāt vai arī tie ir saplūduši kopā ar “Raibo vasaru” un citiem stāstiem.

Reizēm nevajag pārlasīt bērnu grāmatas. Nenožēloju, ka to izdarīju, tomēr tagad atklāju, ka Mirdza Kļava (īstajā vārdā Mirdza Grigule) ir diezgan vāja rakstniece. Teksts vietām šķiet samākslots un neveikls, atgādinot padomju laiku avīžrakstu stilu. Neko politisku gan nepamanīju, viņa vienkārši skopi un sausi raksta. Esmu izlutināta ar labāku tekstu bērnu grāmatās. Tomēr savulaik viņas garās pasakas par vāverēnu Tomu un viņa draugiem bija ļoti iemīļotas un neredzu nekādu iemeslu, kāpēc lai tās nelasītu arī tagad. Šeit sirsnības un “normāluma” ir krietni vairāk kā dažā labā mūsdienu bērnu grāmatā ar jocīgiem notikumiem un vēl jocīgākiem varoņiem.

Vērtējums: 5/5 (nodeva bērnu dienām), kā pieaugušais gan dotu 3 vai 4 zvaigznes.

Pasakas par Tomu, Miku un Jēkabu: “Vāverēns Toms un viņa draugi” (1976), “Raibā vasara” (1979), “Baltā ziema” (1986)

3 thoughts on “Baltā ziema. Mirdza Kļava

  1. Es šo grāmatu rudenī pievārēju, bērnam lasīju priekšā pasakas vietā. Jāatzīst, ka arī es bērnībā biju daudz sajūsminātāks par šo grāmatu nekā tagad. Tāds zvēru kolhozs, bez pārdomātas ekonomikas un tipisku Mežu. Tagad dotu 3 balles maksimums.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s