Ziemas pasakas. Kārlis Skalbe

Ziemas pasakas KSValters un Rapa 2007. gads, 128 lpp.
Nezinu kādi darbi tagad iekļauti skolu literatūras stundu programmā, bet man vidusskolā pēc Raiņa un Aspazijas, bija jālasa Rūdolfs Blaumanis, Kārlis Skalbe, Fricis Bārda un citi 19. – 20. gs. sākuma latviešu literatūras dižgari. Nevaru iedomāties, ka kāds nezinātu Skalbes “Kaķīša dzirnavas”. Bet vispār tolaik Skalbe man ne pārāk patika. Protams, uzcītīgi lasīju visu, kas bija jālasa, tomēr sajūsmā nebiju. Priekš pusaudža, kam “jūra līdz ceļiem” un dzīvē viss šķiet iespējams, Skalbes pasakas bija pārāk skumjas. Tagad? Jā, tās joprojām ir skumjas, pat skaudras, tomēr gaišas gudrības caurstrāvotas.

“Ziemas pasakās” iekļautas deviņas pasakas. Ļoti spilgti atcerējos tikai divas – par kaķīti un par vērdiņu, pat veselus teikumus zināju no galvas. Tās arī varētu būt Skalbes spēcīgākās un populārākās pasakas.

“Kaķīša dzirnavas” – kādam kaķītim ir dzirnavas, bet, lai veiksmīgi izprecinātu meitas, viņš dzirnavas ieķīlā Melnajam runcim. Runcis dzirnavas atņem un kaķītis spiests doties pasaulē. Kā es savulaik raudāju! Man arī tagad kaķīša bija ļoti žēl. Manuprāt, šī ir pati, pati skaistākā pasaka, kādu jebkad esmu lasījusi. Vienkāršos vārdos Skalbe pasaka visu būtisko par dzīvi. Kaķīša stāstā ir tāds gaišums un labestība par spīti visam, jo “Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks.” Vai tad tas neizsaka pilnīgi visu?

“Pasaka par vērdiņu” – nabadzīgs pirtnieks Ansis atrod zaļu, apsūbējušu vērdiņu. Tas nav parasts vērdiņš un Ansis ar laiku sarauš veselu bagātību. Spēcīgs stāsts par naudas varu. Anša dzīve sasummējas vienā teikumā: “Viņš mija savu laimi zeltā un sudrabā”. Mantrausība nekad nav pie laba gala novedusi un Skalbem izdodas pārliecinoši to parādīt.

Pārējās pasakas mani tik spēcīgi neiespaidoja ne tad, ne tagad: “Jūras vārava”, “Mūžīgais students un viņa pasaka”, (ne)laimīga versija par “Pelnrušķīti”, “Milzis”, “Ķēniņa dēla trīs dārgumi”, “Bendes meitiņa”, “Meža balodītis”. No šīm vienīgi “Bendes meitiņa” mani sajūsmināja.

Skalbe raksta tēlaini, bet vienkārši, rūpīgi izvēloties vārdus. Viņa pasakās nāve ir atvieglojums nevis traģēdija. Daži varoņi ilgojas un dzīvo ilūzijās, ka “citur zāle ir zaļāka”. Vienmēr un visur – cilvēcība, labestība, laba darīšana …. Tomēr šķiet – Skalbe pasakās ievijis tādas sāpes un skumjas, ka jādomā, vai viņš dzīvē nebija dziļi nelaimīgs vai melanholisks cilvēks. Skalbes pasakas noteikti nav laimīgas ierastajā izpratnē. Pat īsti neesmu pārliecināta, vai visas Skalbes pasakas ir piemērotas lasīšanai bērniem. Tomēr man gribas teikt, ka pasakas (ne tikai Skalbes) ir sabiedrības spogulis. Tās vienkāršā veidā mums parāda dzīvi un Skalbem tas skaisti izdodas.

Iesaku lasīt aukstā ziemas vakarā pie kamīna ar tējas krūzi pa rokai, kad ārā virpuļo sniegpārslas, bet istabā smaržo pēc Ziemassvētkiem. Patiesībā no visām ap Ziemassvētku laiku izlasītajām grāmatām, tieši šis krājums deva man svētkiem nepieciešamo svinīguma, skumju un gaišuma kokteili.

Vērtējums: 4,5/5

3 thoughts on “Ziemas pasakas. Kārlis Skalbe

    • Domāju, ka Bendes meitiņu neatceros, bet lasot tomēr likās tāda kā zināma un tagad labi palikusi atmiņā. Tumša un skaista pasaka, kuras vēstījums ir krietni dziļāks kā sākumā šķiet.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s