Zemnieks Mīhāls Makmorahu ierodas pie gudrā Filozofa tumšajā priežu mežā pēc padoma, kur meklēt viņa sievas pazudušo veļas dēli. Filozofa padoms aizved viņu uz leprehaunu alu, kur Mīhāls sev par pārsteigumu un prieku atrod podiņu, pilnu ar zeltu. Šis atgadījums kļūst par cēloni dīvainu un vēl dīvaināku notikumu ķēdei, kurā tiek ierauts Filozofs, viņa sieva un bērni, atriebīgie leprehauni, Mīhāla skaistā meita, muļļas policisti, ganāmpulku dievs Pāns un īru seno teiksmu būtnes (no oficiālās grāmatas anotācijas).
Šoreiz droši var teikt, ka es uzķēros uz grāmatas vāka un melnbaltajām ilustrācijām. Pats stāsts nenoliedzami ir ļoti savdabīgs, asprātīgs un filozofisks piedzīvojums, kurā nozīmīga loma arī īru mitoloģijai. Dažas vietas gan izskatās pēc filozofēšanas tikai filozofēšanas pēc, kas pats par sevi ir interesants process un parāda, cik bezgalīgi tālu var aizrunāties un aizdomāties, tomēr var arī nogurdināt un iemidzināt lasītāju.
Ar ārēji vienkāršu notikumu palīdzību, autors izspēlē veselas prāta spēles, parādot cilvēku domāšanas un rakstura dažādās šķautnes un dažas labas rīcības absurdumu. “Zelta pods” māca domāt ārpus ierastajiem rāmjiem, saprast, ka medaļai ir divas puses un nekas nav kategoriski pareizs vai nepareizs, labs vai ļauns. Zīmīgas ir filozofu sievas, kuras visu laiku vārdos kašķējas ar saviem vīriem un necieš savus bērnus, bet, vienam filozofam nomirstot, viņa sieva dodas vīram līdzi aizsaulē un otra sieva spiesta vienādi mīļi rūpēties par abiem bērniem, jo aizmirsusi, kurš ir viņējais….Savukārt filozofs, kurš visu mūžu prātu un gudrību turējis daudz pārāku par miesu un emocijām, garajā ceļojumā pie mīlestības un poēzijas dieva Oengusa Oga spiests pārvērtēt savus uzskatus. Pirmo reizi mūžā viņš pārstāj domāt un pēkšņi ierauga cik pasaule ap viņu skaista un interesanta.
Šķiet, anotācijā bija teikts, ka grāmata domāta pusaudžiem, tomēr to droši var lasīt pieaugušie. Lai gan pusaudžiem teksts varētu būt nozīmīgāks un sniegt vairāk, palīdzot veidot uzskatus un veicināt kritisko domāšanu. Katrs šajā piemirstajā klasikas darbā atradīs savus uzsvarus, jo tekstā ir daudz sīku nianšu, kas vienam var būt nozīmīgas, bet citam neko nenozīmēt.
Daži citāti:
Varbūt labestība un sirds siltums stāv pāri gudrībai.
“Pareizi” ir vārds un “nepareizi” ir vārds, bet saule lec rītā un rasa krīt vakarā, nedomājot par šiem vārdiem, kuriem nav nozīmes.
Ja nespējam priecāties, tad ko gan mēs spējam? Dzīvei nav ne mazākās jēgas, ja šur vai tur nerodam tajā smieklus.
Vērtējums:3/5