1984. Džordžs Orvels – šo ārkārtīgi slaveno distopiju par Lielo Brāli taisos lasīt jau sen. Pašlaik aktuāla kā jebkad. Atjaunināts: Izlasīta. Smagi, nomācoši, atmiņā paliekoši.
Aija. Jānis Jaunsudrabiņš – lasīta skolas gados, bet atceros tikai, ka neko priecīgs tas darbs nebija.
Aka. Regīna Ezera – iespējams, ka lasīta, tomēr „Ezera sonāti” esmu redzējusi pārāk daudz reižu, lai atšķirtu to no grāmatas satura.
Alīna. Likteņa celtā un likteņa gremdētā. Anna Skaidrīte Gailīte – redzēta grāmatnīcā, zinu, ka par sievieti, mīlestību un visu pārējo, jo autore raidījumā pati pastāstīja.
Alķīmiķis. Paulu Koelju – kad iznāca „Alķīmiķis” un visi steidza to lasīt, arī es izlasīju. Izlasīju vēl dažas Koelju grāmatas. Tolaik tīri labi patika, tagad vairs neinteresē.
Anna Kareņina. Ļevs Tolstojs – klasika, ko mocīju gandrīz visu vasaru. Nekādas simpātijas pret Annu, tomēr interesants sava laika sabiedrības spogulis.
Anna no “Zaļajiem jumtiem”. Lūsija Moda Montgomerija – laikam esmu izlasījusi visas Annas sērijas grāmatas, bet pirmās daļas patika vislabāk. Sirsnīgas un idilliskas bērnu grāmatas. Nez kā būtu, ja tagad pārlasītu.
Bada spēles. Sūzena Kolinsa – pirmo daļu izlasīju pirms diviem gadiem, kaut ko paburkšķēju, bet saturs neiziet no prāta un laikam vajadzēja likt 5 balles.
Baltā grāmata. Jānis Jaunsudrabiņš – man sirsniņā ir vājā vieta (vismaz bija….) veco laiku lauku dzīves attēlojumam, tāpēc domāju šogad pārlasīt.
Bille. Vizma Belševica – pasen lasīju pirmo Billes daļu par Belševicas bērnību un pat nezinu kāpēc neturpināju, jo grāmata ir ļoti laba. Būs jālabo šāda nolaidība.
Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta. Astrida Lindgrēne – bērnībā mani nesatrauca tas pēc kādiem fizikas likumiem Karlsons vispār var pastāvēt, ar aizrautību lasīju un pārlasīju viņu piedzīvojumus.
Būda. Viljams P. Jangs – kaut kāds ezotērisks/ filozofisks/ reliģisks apcerējums? Tiešām nezinu, tāpēc atvainojiet.
Cilvēka bērns. Jānis Klīdzējs – atkal bērnības atmiņas Latvijas laukos. Filma redzēta, par grāmatu neesmu pārliecināta, lai gan būtu pārsteigta, ja nebūtu lasījusi. Lauku bibliotēkā ir tik grāmatu, cik nu to ir….
Cilvēks nav vientuļa sala. Johanness Mario Zimmels – lasīju divus citus Zimmela darbus un tie man patika ar savu humoru un gaišo skatījumu ārēji diezgan bezcerīgos apstākļos. Varētu lasīt arī šo.
Citādie. Veronika Rota – jauniešu distopija par diezgan savādi sadalītām kopienām un sacelšanos. Bija interesanti, bet ne izcili.
Da Vinči kods. Dens Brauns – krimiķis-dižpārdoklis par mākslas darbiem un sazvērestībām. Savulaik izrāvu cauri lielā ātrumā, tad mēģināju lasīt nākamos Brauna romānus un sapratu, ka viņam sižeta pavērsieni veidojas pēc copy-paste metodes no pirmā romāna.
Dāmu paradīze. Emīls Zolā – diemžēl neko nezinu par šo grāmatu, un ar Zolā vispār nav sanācis iepazīties. Diez vai saturs ir tik gaisīgi romantisks kā nosaukums.
Dievs. Daba. Darbs. Anna Brigadere – jā, bērnības atmiņas. Daudz par darba tikumu. Protams, ka lasīta.
Dinas grāmata. Herbjorga Vasmu – pieļauju, ka par sievietēm, ģimeni un mīlestību tādā paskarbā skandināvu „mērcē”.
Divpadsmit krēsli. Iļja Ilfs, Jevgeņijs Petrovs – klasika par kādu ļoti smalku afēru un leģendāro Ostapu Benderu. Laba lasāmviela.
Dvēseļu putenis. Aleksandrs Grīns – skarbs romāns par karavīriem Pirmajā pasaules karā. Izlasīju divreiz – vispirms vasaras brīvlaikā un tad ziemā izrādījās, ka skolā kā obligātā literatūra jālasa. Uzskatu, ka šis ir viens no tiem latviešu literārajiem darbiem, kuru ir vērts izlasīt.
Džeina Eira. Šarlote Brontē – klasika sievietēm. Domāju, saturs nav jāpaskaidro. Lasīta un patika. Brīnums, ka topā nav „Kalnu aukas”.
Dziedoņi ērkšķu krūmā. Kolīna Makkalova – daudzas mammas par šo romānu jūsmoja tāpat kā par „Vējiem līdzi”. Atceros filmu vai seriālu par kādas meitenes un mācītāja neiespējamo mīlestību.
Dzīves svinēšana. Nora Ikstena – vēl viens tukšais laukums, būs jāpapēta tuvāk.
Dzīvnieku ferma. Džordžs Orvels – ārkārtīgi precīza un tāpēc neomulību raisoša parodija par cilvēku sabiedrību un politiku. Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki….Lasiet, ja vēl neesat to izdarījuši.
Epifānijas. Imants Ziedonis – šur un tur esmu izlasījusi lielu daļu no šīm miniatūrām, ja tā tās drīkst nodēvēt. Noteiktā dvēseles stāvoklī liek daudz ko apsvērt un apdomāt.
Forsaitu teika. Džons Golsvertijs – ģimenes sāga, neko vairāk nezinu. Būs jāizlasa.
Garkājtētiņš. Džīna Vebstere – kādas bārenes asprātīgā sarakste ar savu labdari. Viena no manām mīļākajām grāmatām, lasīta un pārlasīta, un beidzot iegūta arī savā īpašumā.
Grāfs Monte-Kristo. Aleksandrs Dimā – vēsturisks piedzīvojumu romāns par draugu nodevību un virtuozu atriebību. Lasīts vairākas reizes un man ārkārtīgi mīļš romāns.
Gredzenu pavēlnieks. Dž. R. R. Tolkīns – episka fantāzijas klasika par drosmīgu cīņu ar ļaunumu. Lai triloģiju atvestu no Anglijas, upurēju džemperi, jo somā nepietika vietas. Patiess prieks, ka iekļuvusi mīļāko grāmatu topā. Vienu dienu sataisīšos pārlasīt.
Grega dienasgrāmata. Džefs Kinnijs – nekad tā īsti neesmu izpratusi sajūsmu par Grega dienasgrāmatām, bet prieks, ka bērni lasa.
Greja piecdesmit nokrāsas. E. L. Džeimsa – visas pasaules sievietes bija izsalkušas pēc šāda veida literatūras. Laba izklaide, bet nosaukt kā mīļāko….
Gulta ar zelta kāju. Zigmunds Skujiņš – izraisa asociācijas ar Bendera krēslu afēru, bet tā laikam nav. Esot labs un humorīgs gabals. Būs jāizlasa, lai nav jākaunas, ka neko nezinu.
Harijs Poters un Filozofu akmens. Dž. K. Roulinga – topā būtu pieticis ar vienu Potera grāmatu, bet būtu brīnums, ja nebūtu vispār.
Harijs Poters un nāves dāvesti. Dž. K. Roulinga – nu jā… laikam vienreiz jāizlasa, lai varu pievienoties vispārējai sajūsmai.
Jelgava 94. Jānis Joņevs – iespējams, ka jauno laiku slavenākais latviešu literārais darbs. Par Jelgavu un metālu. Izlasīšu. Atjaunināts: Izlasīju. Fantastiski forši! Svaiga elpa latviešu literatūrā.
Kaija vārdā Džonatans Livingstons. Ričards Bahs – tumša bilde, bet laikam vērts lasīt.
Kaķīša dzirnavas. Kārlis Skalbe – nenoliedzami labākā un skaistākā Skalbes pasaka. Interesanti, ka tikusi topā atsevišķi no pārējām pasakām.
Kapteiņa Granta bērni. Žils Verns – uzņēmīgi cilvēki dodas drosmīgā ceļojumā, lai atrastu pazudušo kapteini Grantu. Foršs piedzīvojumu romāns, kurš nopietni cīnās ar „Noslēpuma salu” par mana mīļākā Verna darba titulu.
Klejotāja. Stefanija Meiere – citplanētieši pārņēmuši pasauli, pa vidu laikam arī mīlestība. Jau sen taisos lasīt. Mazliet pārsteidza grāmatas nonākšana topā.
Krāsainās pasakas. Imants Ziedonis – diez vai Ziedoņa pasakas prasa komentārus. Lasītas gan dikti sen un neko īsti neatceros.
Krēsla. Stefanija Meiere – ja ir Poters, jābūt arī Edvardam un Bellai. Lasīju, patika. Bez komentāriem.
Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā. Jaroslavs Hašeks – nosaukums diezgan precīzi atspoguļo saturu. Savulaik Dailes teātrī redzētā fantastiskā izrāde ar „Prāta vētras” piedalīšanos ir tik ļoti apmierinājusi manu ziņkāri, ka līdz šim nav radusies interese lasīt grāmatu. Acīmredzot būs jāsaņemas.
Kristīne Lavransa meita. 1. daļa. Vainags. Sigrija Unsete – pilnīgi tumša bilde. Apgaismosiet?
Lāčplēsis. Andrejs Pumpurs – jauki, ka, patriotisma jūtu vadīti, daudzi balsojuši par eposu. Lasīju ļoti sen un atmiņā palicis kā spēcīgs darbs.
Lazdu laipa. Ilze Indrāne – man ir aizdomas, ka esmu lasījusi, bet nav ne jausmas par saturu.
Lepnums un aizspriedumi. Džeina Ostina – angļu romantiskā klasika, lasīta un patika, bet man Ostina vispār patīk.
Likteņa līdumnieki. Vladimirs Kaijaks – vēsturisks romāns par traģisku mīlestību un kādu latviešu dzimtu. Pēc romāna uzņemts tiešām labs TV seriāls. Pirmā daļa man patika vislabāk, bet esmu lasījusi vēl divas vai trīs.
Mana ģimene un citi zvēri. Džeralds Darels – humora pilns stāstījums par ģimeni un ikdienas gaitās sastaptiem dzīvniekiem. Kaut kad lasīta, bet vairāk pievērsu uzmanību Džeralda brālim un viņa ceļojumu aprakstiem.
Mazais princis. Antuans de Sent-Ekziperī – lirisks, atziņu pilns stāsts par atbildību. Kā man agrāk „Mazais princis” patika! Tagad pārlasot sapratu, ka šī grāmatiņa man vairs neko nespēj dot. Jālasa agrā jaunībā.
Mazputniņš. Rešāds Nurī Gintekīns – kaut kas par Indiju vai Turciju un mīlestību? Tiešām nezinu.
Meistars un Margarita. Mihails Bulgakovs – krievu klasika par labo un ļauno. Savulaik cenzēta, jo pastāvošajai iekārtai šķita, ka par to ņirgājas. Jālasa starp rindiņām, tāpēc var šķist grūti uztverams un vietām jocīgs. Lasīju un joprojām atceros kaķi un kā Margarita aizlidoja uz slotas.
Meitene ar pūķa tetovējumu. Stīgs Lārsons – ārkārtīgi populārs zviedru trilleris, ko neesmu ne lasījusi, ne skatījusies.
Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē. Jānis Ūdris – laikam bērniem par vēsturi.
Melnais obelisks. Ērihs Marija Remarks – šis romāns laikam bija par apbedīšanas kantori un mežonīgu inflāciju Vācijā. Patika, bet lasīju sen.
Mērnieku laiki. Reinis Kaudzīte, Matīss Kaudzīte – vēsturisks romāns par zemes dalīšanu. Viens no retajiem obligātās literatūras sarakstā iekļautajiem darbiem, ko lasīju sakostiem zobiem un vienā naktī, izlaižot „ūdeņus”, jo bija jāraksta sacerējums. Nepatika kā brāļi raksta.
Mūsu zvaigžņu vaina. Džons Grīns – romāns par diviem ar vēzi slimiem pusaudžiem. Vispār esmu pārsteigta, ka romāns iekļuvis topā, jo iznāca nesen. Ja man būtu jāizvēlas kāds no nesenajiem jauniešu romāniem, es balsotu par Zusaka „Grāmatu zagle”, jo tas liekas vairāk laikam pāri stāvošs. Grīna romāns man ļoti patika.
Mūžības skartie. Aleksands Čaks – dzejā par karavīriem Pirmajā pasaules karā, tāpēc atstāj ļoti emocionālu iespaidu. Lasīts skolas gados.
Nikijas dienasgrāmata (1. grāmata). Reičela Renē Rasela – tumša bilde, acīmredzot es galīgi neesmu mērķa auditorija, bet labi, ka bērni un pusaudži lasa un balso.
Noveles. Rūdolfs Blaumanis – īsi stāsti par cilvēku likteņiem. Blaumanis ir meistars. Lasītas skolas laikā.
Nožēlojamie. Viktors Igo – redzēju filmu, tāpēc zinu, ka romāns ir par kādu izbēgušu katordznieku, franču revolūciju un daudz ko citu. Līdz šim esmu nobijusies no lasīšanas.
Noziegums un sods. Fjodors Dostojevskis – par to kā kāds vīrs nonāk līdz nozieguma izdarīšanai un kas notiek pēc tam. Ok, es te ļoti novienkāršoju. Reiz mēģināju lasīt, reiz pamēģināšu atkal. Atjaunināts: Noklausījos radio uzvedumu un tas man patika. Interesanta noziedznieka psiholoģija.
Pasakas. Kārlis Skalbe – daļa pasaku lasītas skolas gados un nesen ziemā izlasīju „Ziemas pasakas”. Gaiši, bet diezgan skumji stāsti par morālām vērtībām.
Pasakas par ziediem. Anna Sakse – īsas pasakas par ziediem. Lasīju sen, patika. Izrādās, ka patīk vēl daudziem citiem.
Pepija Garzeķe. Astrida Lindgrēne – par traku skuķi ar garām zeķēm, mērkaķi un vēl šo to. Lasīju bērnībā, bet ne visai patika.
Pieci pirksti. Māra Zālīte – kā tagad zinu, šis ir Māras Zālītes vienīgais prozas darbs un arī jaunākais viņas darbs. Ieliku lasāmo grāmatu sarakstā.
Pollianna. Eleonora H. Portere – zinu, ka lasīta, zinu, ka par meiteni, bet tas arī viss, jo man visu aizēnoja Montgomerijas „Anna no Zaļajiem jumtiem”.
Pūķa ķērājs. Hāleds Hoseinī – pieļauju, ka par smago dzīvi Afganistānā. Hoseinī tagad laikam ir topa autors, bet mani viņa tēma ne pārāk vilina.
Rebeka. Dafne di Morjē – gotiski romantiska klasika par mīlestību, kaislībām un noziegumu. Man ļoti patika.
Rietumu frontē bez pārmaiņām. Ērihs Marija Remarks – par karu. Vispār no Remarka esmu lasījusi vairākus romānus, bet visi sajaukušies kopā.
Ronja – laupītāja meita. Astrida Lindgrēne – bērnībā man šis stāsts neaizgāja, tāpēc pat saturu īsti nezinu.
Rozes vārds. Umberto Eko – lasot par Džambo nedienām ar atmiņu Eko jaunākajā darbā „Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma” sāku šaubīties par savas atmiņas precizitāti – vai tik neesmu vēlamo pieņēmusi par esošo, un patiesībā „Rozes vārds” nav lasīts. Tur bija mūki, klosteris un noziegums?
Šāntarāms. Gregorijs Deivids Robertss – self-made hero piedzīvojumi Indijā. Man šis vīrs šķiet tāds aizdomīgs, bet acīmredzot daudziem „Šāntarāms” dikti gājis pie sirds. Tas labi, tātad arī tagad lasa biezas grāmatas.
Saplēstā krūze. Alfrēds Dziļums – vēsturisks romāns par mīlestību. Laikam. Kaut kad sen, sen droši vien lasīts.
Silva rerum. Kristina Sabaļauskaite – slavenais lietuviešu vēsturiskais romāns, kuru man nekādīgi neizdodas noķert bibliotēkā tad, kad gribu to izlasīt. Tāpēc joprojām gribu.
Simts vientulības gadu. Gabriels Garsija Markess – laikam par Kolumbijas vēsturi. Maģiskais reālisms man patīk, bet nav vēl sanācis iepazīties ar Markesu. Šī grāmata stāv lasāmo sarakstā.
Smillas jaunkundzes sniega izjūta. Pēters Hēgs – skandināvu detektīvs, kuru nav sanācis izlasīt.
Staburaga bērni. Valdis – kad lasīju, bija šausmīgi žēl, ka Staburags sen jau zem Daugavas ūdens. Mīļa bērnības grāmata.
Starp mums, meitenēm, runājot… Zenta Ērgle – neko neatceros, bet noteikti lasīta. „Mūsu sētas bērni” laikam labāki.
Stāsts par Sanmikelu. Aksels Munte – par Muntes dzīvi Sanmikelā. Viena no manām mīļākajām grāmatām.
Straumēni. Edvarts Virza – pastorāla lauku idille, liriski utopisks vēstījums par lauku mājas dzīvi gada garumā. Skaisti, bet ne visiem patīk, jo dialogu nav un nekas tā īsti nenotiek. Man mīļš latviešu literārais darbs. Pēdējo reizi lasot, uzķēru ne gluži idilliskas nianses.
Stum stum. Andra Neiburga – baidos minēt, par ko ir šī grāmata, bet laikam vērts lasīt.
Trīs draugi. Ērihs Marija Remarks – laikam lasīta, bet neatceros saturu. Man viss no Remarka saplūdis kopā vienā darbā par karu/ pēckara laiku. Tā kā būtu laiks Remarku pārlasīt.
Trīs musketieri. Aleksandrs Dimā – patiesībā četru musketieru piedzīvojumi un dižciltīgo intrigas. Citi Dimā darbi man vairāk patīk.
Trīs vīri laivā. Džeroms K. Džeroms – nenormāli labs rēcam gabals par trīs vīru braucienu laivā pa upi. Lasīts pasen, vajadzēs atkārtot.
Triumfa arka. Ērihs Marija Remarks – laikam par to pašu kara laiku, par ko citi Remarka darbi. Neņemos apgalvot, ka esmu lasījusi.
Troņu spēle. Džordžs Mārtins – episks fantāzijas darbs par viduslaiku Eiropai līdzīgu teritoriju, intrigām un asiņainiem konfliktiem. Pirmā sērijas grāmata ļoti patika, arī seriāla pirmo sezonu noskatījos, jāsaņemas izlasīt un noskatīties pārējo.
Tūkstoš sauļu mirdzums. Hāleds Hoseinī – vēlreiz par Afganistānu. Nevar jau spriest nelasot, tomēr vai topā nebūtu pieticis ar vienu Hoseinī?
Ulmanis. Lielā Kārļa testaments. Jānis Ūdris – skaidrs, ka par Kārli Ulmani. Ūdris man izrādījās tāds melnais zirdziņš, ko līdz šim nepamanīju un te pēkšņi šis ir topā ar vairākiem darbiem.
Un mūža meži šalc. Trigve Gulbransens – ja pareizi atceros, tad skarba skandināvu drāma. Mammai plauktā bija, bet neesmu lasījusi.
Uz kraujas rudzu laukā. Džeroms Deivids Selindžers – pusaudža nespēja rast kompromisu ar apkārtējo pasauli. Mani absolūti neuzrunāja, laikam jālasa agrā jaunībā.
Vējiem līdzi. Margareta Mičela – trakulīgās Skārletas dzīve uz Amerikas pilsoņu kara fona. Pieļauju, ka savulaik, tā bija katras lasošas sievietes goda lieta iegūt „Vējiem līdzi” savā īpašumā. Izlasīju pagājušā vasarā un biju nenormālā sajūsmā, bet joprojām neesmu saņēmusies uzrakstīt atsauksmi.
Vilkaču mantiniece. Ilona Leimane – laikam par nolādētu māju un nelaimīgiem likteņiem. Lasīta, bet tā īsti neatceros.
Vinnijs Pūks un viņa draugi. Alans Aleksandrs Milns – ja omulīgais lācis nebūtu topā, tas nebūtu nekāds tops. Viena no manām mīļākajām grāmatām.
Zaļā zeme. Andrejs Upīts – apjomīgs vēsturiskais romāns. Daudzi šo ķieģeli nespēj izlasīt un sūdzas par garajiem aprakstiem. Esmu izlasījusi katru vārdu no vāka līdz vākam un man patika. Tā lūk.
Zemdegas. Regīna Ezera – tumša bilde, droši vien par mīlestību (sāku stipri izklausīties pēc Asmo….).
Zigfrīda Meierovica trīs Annas. Jānis Ūdris – par Zigfrīdu Meierovicu un viņa dzīvē nozīmīgām sievietēm. Ūdris raksta biogrāfiskus romānus balstītus uz faktiem vai tomēr daudz piefantazē klāt?
Zīļuks. Margarita Stāraste – kā gan var nepatikt ārkārtīgi simpātiskie Stārastes zīmējumi? Arī man patīk.
Zīmogs sarkanā vaskā. Jānis Lejiņš – senlatvieši pret bruņiniekiem un bīskapu. Ir viens labums no tā ārkārtīgi amatieriskā plānotā seriāla reklāmas rullīša – Goodreads vairākiem cilvēkiem radās vēlme šo vēsturisko romānu izlasīt.
Zvejnieka dēls. Vilis Lācis – pievienojos dažu citu pārsteigumam par to, ka „Zvejnieka dēls” mums tik iemīļots. Lasīju skolas gados, nebija slikti.
Marii grāmatplaukts 
Foršs apskats, ir ir Ŗozes vārds par, mūkiem, klosteri un smiekliem.
PatīkPatīk
Tagad esmu mierīga 🙂
PatīkPatīk
Tas tomēr ir interesanti, cik dažāds ir lasītāju ceļš pa literāro mežu 🙂 Es esmu Kristīni, Lavransa meitu lasījusi vismaz reizes trīs, bet izrādās, ka daudziem par to nav ne jausmas.
Es ieteiktu lasīt gan Dāmu paradīzi, gan Forsaitu teiku, gan Gultu ar zelta kāju, gan Stum, stum, gan Zemdegas. Smilla un Silva rerum pats par sevi. Arī Mazputniņš ir jauka meiteņu grāmata, stilistiski līdzīga Dziedoņiem ērkšķu krūmā. Man pat šito visu sagribējās pārlasīt 🙂
Ričardu Bahu lasīt ir par vēlu – tas ir vecumam līdz 20.
Rietumu frontē bez pārmaiņām tu visticamāk neesi lasījusi, jo tas ir ļoti atšķirīgs no Remarka pārējiem romāniem, t.i. daudz labāks.
PatīkPatīk
Esmu palaidusi garām daudzus skandināvus, jo tie mani agrāk neinteresēja. Vispār jau tā skatot, ko kurš no topa ir lasījis, iezīmējas lasītāja intereses un gaume.
Gandrīz visas Tevis nosauktās man jau labu laiku stāv lasāmo sarakstā.
Ar Remarku man ir problēmas. Vienu brīdi dikti biju uz viņu pavilkusies, izlasīju vismaz 3 darbus, bet atmiņā palicis tikai Melnais obelisks.
PatīkPatīk
Pievienojos Doronikei par lasāmajām grāmatām.
Man šķiet, ka, ja tev patika tik daudzas grāmatas, kas arīdzan man (Sanmikela, Rebeka, Vējiem līdzi, Garkājtētiņš, Ostina, Trīs vīri laivā utt.), tad jācer, ka patiks arī Dāmu paradīze, Dziedoņi ērkšķu krūmā, Kristīne Lavransa meita, Smilla, Un mūža meži šalc, Forsaitu teika, Simts vientulības gadu, Cilvēks nav vientuļa sala, un, iespējams, ka arī Mazputniņš.
Man, starp citu, patika arī Klejotāja (lai gan tai noteikti nebūtu jāatrodas 100 labāko grāmatu topā, bet nu labi, es, acīmredzot, esmu pārāk skeptiska).
PatīkPatīk
Paldies par ieteikumiem, būtu vien laiks visu izlasīt 🙂 Klejotājai es jau vairāk kā gadu ķeros klāt un esmu lasījusi/ dzirdējusi no daudziem, ka ir laba.
PatīkPatīk
Atbalsojums: Mūks, kurš pazudināja Hariju Poteru | Sibillas grāmatas