House of Leaves. Mark Z. Danielewski

Random House 2000. gads, 709 lpp.

Tetovēšanas salona darbinieks Džonijs Truants atrod vecā Zampano piezīmes par Navidson Record: fotožurnālists Vils Navidsons ar ģimeni ievācas jaunā mājā. Drīz viņi atklāj, ka māja no iekšpuses ir lielāka nekā no ārpuses. Tālāk notiekošais dokumentēts video, fotogrāfijās un intervijās. Bet neviens nav dzirdējis par tādu Navidson Record un jo vairāk Džonijs Truants lasa, jo vairāk sabīstas. Viņš nevar lasīto “norakstīt” kā veca vīra muldēšanu, jo pamana, ka lietas ap viņu sāk mainīties.

Es vairs nespēju atcerēties kādā veidā nonācu līdz tam, ka “House of Leaves” jāieliek lasāmo grāmatu sarakstā. Tad Asmo uzrakstīja atsauksmi un pēc tam “pārgrūda mani pāri klints malai”, atsūtot grāmatu. Ilgi skatījos, cilāju (grāmata ir bieza un smaga), atliku malā, līdz beidzot sāku lasīt. Nenojūdzos kā Džonijs Truants, tomēr izmantoju katru iespēju izlasīt vismaz vienu lapu. Šoreiz mani sevī ievilka pats lasīšanas process, lai gan arī saturs ir nenoliedzami vienlīdz interesants. Grāmata ir tik daudzslāņaina, ka var runāt tikai par katra lasītāja individuālo interpretāciju. Man ir tūkstots ideju kā skaidrot saturu, tomēr pieļauju, ka daļu es tomēr nesapratu. Varbūt daļu nemaz nav paredzēts saprast.

Tekstā ir dažas tik abstraktas vietas, kas vai nu līdzinās nejaušam vārdu salikumam, vai tiešām ir vārdu salikums (kaut kādu māju saraksts, kaut kādu cilvēku saraksts, saraksts ar visādiem arhitektūras un būvniecības terminiem). Lingvistiski vingrinājumi vai vienkārši niekošanās ar teksta formu? Jutos tā it kā lauztos cauri vārdu džungļiem. Bieži ar teksta izkārtojumu tiek paspilgtināta tā nozīme. Par teksta atveidojumu šajā grāmatā vispār var uzrakstīt atsevišķu rakstu, bet vislabāk to redzēt savām acīm. Dažādi fonti, sagriezts teksts, tukši laukumi, iztrūkstošas vietas un bezgala daudz zemsvītras piezīmju. Lielāko daļu šo piezīmju nav vērts lasīt, tomēr es mēdzu papriecāties par asprātīgiem izmantoto literāro avotu nosaukumiem, arī redaktoru (man ir aizdomas, ka tie nav tie redaktori, kas realitātē grāmatu izdevuši) piezīmes reizēm bija nozīmīgas. Protams, lasīju visu, ko rakstīja Džonijs.

Te nu mēs nonākam līdz Džonijam Truantam.Var teikt, ka grāmatai ir divas paralēlas sižeta līnijas: 1) Džonija Truanta dzīve un kā to iespaido Zampano piezīmju atrašana, 2) Zampano grāmata un piezīmes par Navidson Record. Džonijs lasa Zampano pētījumu un ik pa laikam raksta piezīmes par savu dzīvi. Nekā daudz jau tur nav. Viņš ir tipisks lūzeris, piestrādā tetovēšanas salonā, samīlējies striptīzdejotājā, dzer, lieto visu, kam tiek klāt un atstāsta visādus gadījuma sakarus. Aizvien vairāk iedziļinoties Zampano darbā, Džonijam sākas paranoja, panikas lēkmes un halucinācijas. Gan viņa dzīve, gan prātiņš lēnām aiziet pa pieskari: “I don`t even know myself”. Sākumā šķiet, ka tiešām vainīga Zampano grāmata, ka ir kāda mistiska, destruktīva vara, tomēr tagad man ir cits, nemaz ne mistisks, skaidrojums.

Otra sižeta līnija teksta ziņā ir ļoti sarežģīta. Ir ļoti daudz sīku detaļu un faktu, rakstu, interviju utt, kas rada spēcīgu realitātes ilūziju. Zampano ārkārtīgi detalizēti analizē Navidson Record, citē bezgala daudz dažādus avotus un reizēm raksta tik pseidozinātniski, ka tas jau kļūst smieklīgi – lasi, nojaut jēgu, bet tekstu līdz galam nesaproti. Sajūta, ka Zampano rakstījis pašmērķīgi. Tai pašā laikā jūtams, ka viņš ir apsēsts ar Navidsona filmu un šī grāmata ir viņa mūža darbs. Protams, ja mēs pieņemam, ka pētījumu rakstījis Zampano, tāpat kā pieņemam, ka “House of Leaves” autors ir Truants. Domāju, ja izlasīsiet beigās pievienotās Džonija mātes vēstules, saredzēsiet zināmu stilistisku līdzību starp Zampano tekstu un mātes vēstulēm… Džonijs atklāj, ka neviens nav redzējis tādu filmu, arī fotožurnālista māju nav iespējams atrast. Varbūt tā nemaz nav dokumentāla filma, kā apgalvo Navidsons, jo kā gan tāda māja vispār var pastāvēt? Nekas arī patiesībā nav zināms par pašu Zampano. Tā nu kādā brīdī Džonijs sāk domāt, vai tik tas viss nav Zampano veikls izdomājums. Savukārt es pamazām sāku šaubīties, cik daudz var ticēt pašam Džonijam. Grāmata pilnīgi kā tāda matrjoška.

Māja. Viss sižets griežas ap Navidsona ģimenes jauno māju, kurā pēkšņi parādās durvis uz pilnīgi melnu, aukstu un klusu koridoru. Vairākas ekspedīcijas atklāj, ka melnie koridori var būt bezgalīgi, kāpnes un istabas maina formu, zūd laika izjūta, mērīšanas ierīces nedarbojas un var apmaldīties kā labirintā. Vēl vairāk – māja kļūst ļauna un viss šis piedzīvojums dažiem cilvēkiem izrādās letāls, kamēr citiem atstāj dziļas rētas. Domāju, ka māju var uztvert divejādi:

• kā fizisku konstrukciju, kuru cilvēki cenšas apdzīvot un pielāgot sev, bet tā izrādās dzīvošanai nedraudzīga vieta (līdzība ar spokainajām mājām gotiskajos un šausmu romānos). Navidsoniem vienkārši gadījās kļūt par neizskaidrojamas parādības lieciniekiem.
• kā simbolu, ideja – emocionāla telpa, kas kopīga tuviem cilvēkiem un ietver mūsu dziļākās domas, jūtas un bailes. Mājas melno labirintu varam uzveikt tikai pārvarot savas bailes un problēmas, izprotot sevi līdz galam. Domājot šādā līmenī, Navidsoni melno labirintu radīja paši (ļoti nozīmīga ir Navidsona sievas Kārenas rīcība filmas beigās).

Kā norādīts uz grāmatas vāka, romāns ir vienlaikus satraucošs noslēpums, satīra par kritiku un meditācija par to kā lasām. Pēc grāmatas pabeigšanas man bija sajūta, ka, neko nesaprotot no modernās mākslas, esmu ilgi skatījusies uz kādu mākslas darbu. Sākumā nespēju novērtēt izlasīto. Arī tāpēc šoreiz raksts ir tik garš (ticiet man, tas varētu būt vēl uz pusi garāks, jo neesmu uzrakstījusi par Navidsonu ģimeni, pārējiem filmas dalībniekiem, Džonija trakajiem stāstiem, pielikumiem un daudz ko citu), jo man vajadzēja parunāties pašai ar sevi, tikt skaidrībā. “House of Leaves” bija neparasts prāta vingrinājums un aizraujošs piedzīvojums, kuru diez vai aizmirsīšu.

Vērtējums: 5/5