Es neko neatceros. Par lietu dabu. Pauls Bankovskis

es neko neatcerosDienas grāmata 2013. gads, 112 lpp.

Krājumā apkopoti stāsti, kuriem vēstītāja loma tikusi kādai nedzīvai lietai. Stāstus ilustrē un papildina autora akvareļi.

Reizēm man piezīmes vispār nav vajadzīgas, lai uzrakstītu grāmatas apskatu. Tomēr gadās, kad tās izrādās vienīgā iespēja atcerēties, ko lasīju pirms dažām dienām vai dažiem gadiem. Bankovska jauno stāstu krājumu izlasīju pavisam nesen, bet tas no mana prāta izkūpēja tikpat ātri kā dūmi vējā. Vai autors šādu “amnēziju” būtu iecerējis jau grāmatas virsrakstā “Es neko neatceros”? Diez vai.

Interesanti ir tikai mazie, melnie stāstiņi “Par…”. Teiksim, “Par mājasdarbu” sastāv no 3 īsiem teikumiem ar domu, ka kāds puisītis nepildīja mājasdarbu, izauga liels un zaga tantiņām somiņas. Pie šīm miniatūrām var pakavēties un pārlasīt, tās pārsvarā ir asprātīgas. Vēl pieminams stāsts “Riteņi”. Kāds cilvēks atrod kladi un publicē daļēju tās saturu par velosipēdistu, kurš satiek aktrisi un atklāj jaunu pasaules kārtību. Šis stāsts bija publicēts “Satori”, kur to lasīju pirmo reizi, tāpēc nekāds jaunums tas nebija, tomēr ar patiku pārlasīju. Velosipēdista piedzīvojumi šķita gana interesanti un labprāt būtu lasījusi turpinājumu. Arī “No vienas kastes” par 7 vīna pudelēm un to pēdējiem brīžiem līdz izdzeršanai negarlaikoja.

Kopumā krājuma saturs mulsina ar anotācijai neatbilstošiem stāstiem. Ja tiek paziņots, ka stāstos galvenajā lomā ir nedzīvas lietas, tad nav saprotams ko tur dara apmēram puse stāstu. Nu labi, ir dvielis (kurš gan prāto pārāk gudri un nedvieliski), ir mazbānīša lokomotīve, vīna pudeles, vēl šis tas. Tomēr autors “nedzīvo lietu” jēdzienu ņēmis ļoti plaši un tapis stāsts par kādu ticīgu U2 fanu, cilvēku ar iedomātu sirdslimību un citām diezgan “dzīvām lietām”. Redzama vēlme caur lietām parādīt cilvēku dzīves niecību, iedomas un iezīmes. Katrs par sevi šis stāsts ir lasāms, bet kopā salikti tie rada iespaidu, ka krājumā samests kopā viss, kas pēdējā laikā uzrakstīts, aizmirstot par paša autora (vai izdevēja?) noteikto mērķi. Kā, manuprāt, ļoti jauks, asprātīgs piemērs ar labu iejušanos nedzīvas lietas tēlā prātā nāk stāsts par zeķēm no latviešu fantāzijas un fantastikas stāstu krājuma. Krietni pārliecinošāks par Bankovska mēģinājumiem apcerēt dvieļa dzīvi. Par akvareļiem neizteikšos, kaut ko jau tie ilustrē un papildina. Varbūt autoram vairāk vajag pievērsties mākslai, jo paši par sevi akvareļi radīja simpātisku grāmatas vizuālo noformējumu.

Ironiskā kārtā grāmata tapusi latviešu literārā projekta “Prāta piedzīvojums” ietvaros. Acīmredzot stāstos prāta piedzīvojums ir tik augsti intelektuāls un labi paslēpts, ka tas man paslīdēja garām nepamanīts. Nedomājiet, ka es tagad priecīgi berzēju rokas par iespēju “nolikt” kārtējo latviešu mūsdienu literāro darbu. Patiesībā man gribas raudāt, jo iepriekš lasītie darbi man patika (“Skola“, “Ofšors”) . Varbūt esmu mainījusies kā lasītāja, tomēr viņa darbus Satori mēdzu ar prieku lasīt arī tagad. “Es neko neatceros” lasīt var, tomēr nekādu prieku tas nesniedz. Protams, ļoti filozofiski noskaņoti lasītāji šajos stāstos spēs saskatīt lielāku vērtību.

Vērtējums: 1,5/5

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s