Kolekcionārs. Džons Faulzs

Jumava 1996. gads, 221 lpp.

Dēvēts par pirmo moderno psiholoģisko trilleri, šis ir stāsts par vientuļa ierēdņa slimīgu apsēstību ar jaunu mākslas studenti.

Var teikt, ka mana iepazīšanās ar Džonu Faulzu bija liktenīga. Viņa “Burvis” bija viena no labākajām 2013. gada lasīšanas pieredzēm. Es to grāmatu burtiski apēdu un vēl ilgi atmiņās atgriezos pie notikumiem Grieķijas salā. Sapratu, ka Faulzu lasīšu vēl un izvēle krita uz viņa pirmo romānu “Kolekcionārs”, jo kāpēc gan nepalasīt par psihopātu, kurš kolekcionē tauriņus un….sievietes.

Faulzs sācis drosmīgi – paņēmis psiholoģiski sarežģītu tēmu par garīgi traumētu, antisociālu vīrieti Frederiku (viņš sevi sauc arī par Ferdinandu) un nolaupītas sievietes Mirandas attiecībām. Pie tam stāstījums veidots pirmajā personā kā vīrieša dienasgrāmata. Lielisks pilnīgi amorāls, egoistisks, zemisks un bezjūtīgs prātiņš. Viņam pretī principiāla, pašpārliecināta jauna sieviete, pacifiste, kura nekrīt izmisumā un mēģina manipulēt ar šo vīrieti. Tam ir mainīgi panākumi un savā ziņā atgādina spēli “kaķis un pele”.

Frederiks sākotnēji šķiet dīvains, bet nekaitīgs. Viņa vientuļajā dzīvē ir divas kaislības: tauriņu kolekcionēšana un slimīga Mirandas apbrīnošana. Viņš grib Mirandu sev tāpat kā retu, skaistu tauriņu, tomēr saprot, ka nav nekādu iespēju tik nenozīmīgam un neizskatīgam puisim tuvoties māksiniecei no augstākās sabiedrības. Tad viņš loterijā laimē lielu naudas summu un pamazām izplāno kā realizēt savu sapni. Viņam piemīt izdoma, pedantiskas plānošanas prasmes un spēja, aci nepamirkšķinot, attaisnot savu nelikumīgo un necilvēcīgo rīcību. Sirdsapziņa, morāle? Kas tās tādas?

Pēc manām domām, daudzi cilvēki, kas šķiet laimīgi un apmierināti, darītu to pašu, ko es, vai ko līdzīgu, ja vien viņiem būtu laiks un nauda. Ļautu vaļu tam, ko viņi izliekas nosodām. Vara samaitā, teica viens no maniem skolotājiem. Un nauda patiešām ir vara.

Miranda ir pietiekoši izglītota un saprātīga, lai spētu viņa domu gaitu vairākas reizes iedzīt stūrī ar saviem argumentiem, tomēr par savas rīcības nepareizumu Frederiku neizdodas pārliecināt. Pareizāk sakot, daļēji izdodas, bet kā lai atsakās no sava sapņa? Viņš taču ir tik labs, rūpējas par viņu, dievina viņu, kāpēc gan lai viņa negribētu precēties un laimīgi dzīvot kopā ar viņu? Bez tam, viņš ir pietiekoši gudrs, lai līdz galam nenoticētu, ka Miranda nevienam neko nestāstīs par savu 2 mēnešu gūsta laiku.

Grāmatas otrajā daļā Frederiks lasa Mirandas dienasgrāmatu. Šeit es gaidīju drusku vairāk emociju, bet Miranda nav nekāda histēriķe, varbūt pat pārāk mierīga tādos apstākļos. Dienasgrāmata Mirandu atklāj kā diezgan augstprātīgu, egoistisku, pat seklu un naivu meiteni. Viņas jūtas un domas ir juceklīgas, var pat runāt par Stokholmas sindromu vieglā formā: “Mani sanikno ne jau viņa vēlēšanās izpatikt, bet gan tas, ka jūtos pateicīga.” Frederika daļa ir sarakstīta tik veikli, ka pat var viņam simpatizēt (jā, zinu cik tas ir slimi…), bet Miranda man neraisīja nekādas simpātijas. Tomēr ļoti cerēju, ka viņai izdosies savu sagūstītāju apmuļķot un aizbēgt, jo tas būtu pelnīti.

Lai cik psiholoģiski interesants būtu sižets un Frederika tēls (arī Miranda nav slikta), varoņu dialogi šķita kokaini. Arī “Burvī” man bija tā pati problēma (Nikolasa un Alisonas dialogi). Samocītas attiecības, samāksloti dialogi, tāda kā mūžīga nepatika un sāncensība vīrieša un sievietes starpā. Acīmredzot tā ir Faulza stila iezīme. Šoreiz, protams, attiecības starp Mirandu un Frederiku nevar būt draudzīgas, tomēr dialogi varēja būt dzīvīgāki.

Beigās vēlos pieminēt Faulza “apsēstību” ar Šekspīra lugu “Vētra”. Šīs lugas motīvus viņš cītīgi izmantoja “Burvī”, bet sāka to darīt jau “Kolekcionārā”. Miranda Frederiku sauc par Kalibanu (mežonīgs, ķēmīgs vergs lugā), “Vētras” mīlnieku pāris ir Ferdinands un Miranda. Man būtu jāizlasa Šekspīra luga, lai saprastu visas paralēles, bet ja kāds ir lasījis gan Faulzu, gan “Vētru” un var komentēt saistību, tad būšu dikti priecīga.

Vērtējums: 4/5