Liesma 1979. gads, 133 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1979. gads
Mūsu pārnopietnajā cietēju kultūrā, Vizmas Belševicas humoristiskie stāsti ir atspirdzinošs gaisa malks. Šajā krājumā 6 stāstos komiskais mijas ar traģisko un rezultāts ir asprātīgi melnā humora stāsti ar spilgtiem cilvēku tipāžiem. Reti gadās, ka krājumā visi stāsti ir vienlīdz labi, bet šoreiz man patika visi. Ja nu vienīgi “Baltā sieva” par spoku teātrī likās tāds iestiepts. Dažus stāstus biju skolas gados lasījusi, bet tas nemazināja lasīšanas prieku.
“Burbeķīša” – puķu tirgotāja Burbeķe iet uz kapiem pēc rozēm, lai ir ko no rīta uz tirgu nest. Nakts tumša, kājas no šņabja “mīkstas” un kundzīte ieveļas svaigi izraktā kapā… Tāds riktīgs melnais gabals, kas balstās uz agrāk visiem zināmo patiesību – tirgus sievas zog puķes kapos. Par šo es labi izsmējos.
“Trīs mārciņas cīsķenu” – kāda sieviņa laimējusi naudu un visu laiku iet uz veikalu pirkt cīsiņus meitai. Te stāstā ir kāds āķis, bet tas lai paliek noslēpums. Patiesībā skumjš stāsts, lai gan situācija komiska.
“Baltā sieva” – sievietei-spokam ļoti patīk teātris un viņa visādi cenšas palīdzēt jaunam aktierim Pēterītim. Ar to spoku un Pēterīti, protams, visādas uzjautrinošas nedienas, bet stāsts īpaši neuzrunāja.
“Nelaime mājās” – dikti apsviedīga un, ko tur liegties, mantrausīga sieviete pārbrauc mājās no tirgus un saimniecībā, ko dala ar savu šķirto vīru, sastop divus ciemiņus. Ciemiņi apdraud visu iedibināto kārtību un labklājību. Dikti labs stāsts, kuru sarakstīt iespējams bija vien padomju gados, kad ģimenei varēja piederēt tikai viena govs un bizness tika sauks par spekulēšanu. Psiholoģiski interesants stāsts un kolorīti parāda ne tik seno pagātni.
“Pēcpusdiena ar bērniem” – pediatre, kurai ir paniskas bailes no bērniem (ha, cik ironiski!), kā parasti ierodas jūrmalā pavadīt atvaļinājumu, bet šoreiz mājā apmetusies ģimene ar bērniem, kurus vēl uzgrūž viņai pieskatīt. Lieki teikt, ka šitās stīvās dāmas aukles pienākumu pildīšana diez ko labi nebeidzas. Dikti patika pediatres tēls – uzreiz acu priekšā tāds sausiņš, lūpas šaurā stīpiņā, mati padomju laiku drausmīgajos ilgviļņos vai cieši pieglauzti, svārki līdz celim, blūzīte aizpogāta un sejā visu laiku nīgra izteiksme.
“Tās dullās Paulīnes dēļ” – divas māsas vecmeitas ar šiku gatavojas savām bērēm – brauc baravikās un brūklenēs, lai sapelnītu naudu zārkiem, mirstamkleitām, parūkām. Bet pašas taču neredzēs, kā izskatās, vajadzētu nofotografēties… Vai maz ir kāds, kurš nezina filmu “Tās dullās Paulīnes dēļ”? Tā ir tik lieliska ekranizācija, ka pat liekas labāka par oriģinālo stāstu. Belševicas stāsts ievelk sejā milzīgu smaidu.
Un, kad pārnesa un atkal pa savai nemodei aukliņu murskulī un papīru skrandās, es domāju, ka turpat uz vietas galu dabūšu. Lillā! Spoži lillā ar zelta un sudraba puķēm. Brokāts. Tik vien kā iebrēcos: – Dullā! – Bet Paulīne zodu gaisā: – Tu saki?
Stāsti sarakstīti raitā, dabiskā valodā bez ideoloģijas un politikas iepīšanas. Belševica māk veidot spilgtus portretus un izveidot stāstu no pavisam ikdienišķām situācijām. Kopumā ļoti patīkams un viegls stāstu krājums. Ideāli pēc nogurdinošas darba dienas.
Vērtējums: 5/5
Marii grāmatplaukts 