Mūksalas brāļi. Rutku Tēvs

Mūksalas brāļiZinātne 1994. gads, 208 lpp. (no ibook.lv ņemtajā attēlā grāmatas vāks no 1964. gada izdevuma, aizmirsu nobildēt savu eksemplāru)
Latviešu grāmatu gadsimts: 1934. gads

Aizraujošs vēstījums par dzīvi viduslaiku Rīgā. Uz spilgti iezīmēta laikmeta fona risinās romāna varoņu – Mūksalas zēnu – dēkas un piedzīvojumi. Izlasot šo grāmatu, jūs uzzināsit gan par briesmīgiem plūdiem Daugavā, gan par raganu prāvām un inkvizīcijas darbošanos, gan par ticības kariem un Sv. Madaļas klostera noslēpumiem. Protams, te netrūkst arī kvēlas un reizē traģiskas mīlestības. (no oficiālās anotācijas)

Rutku Tēvs (īstajā vārdā Arveds Mihelsons) nav nekāds Valters Skots, tomēr vēsturisko piedzīvojumu žanrā padarbojies tīri raženi, lai gan diezgan sekli. Sen sen lasīju viņa “Trīs vella kalpi” un laikam arī “Sumpurņu ciemu”. Gribēju ņemt “Bendes meitu” (kuru arī esmu lasījusi), bet tā izdota 1933. gadā un nederēja manam mērķim, tāpēc paliku pie “Mūksalas brāļiem”.

Jau pašā romāna sākumā autors iezīmē konfliktu – vienkāršie ļaudis pret valdošo eliti un katoļi pret luterāņiem. Galvenais varonis Toms aizstāv kroga meitu Ieviņu, kuru sit saimniece, jo Ieviņa ir lepna un neļauj kungiem ap sevi grābstīties. Svētās Madaļas klosteris ir pēdējā katolicisma saliņa Rīgā, kuru rātes kungi vēl visādi cenšas apspiest. Toms klosterī ir biežs viesis un klostera priorei Elizabetei izrādās liktenīga loma turpmākajos notikumos. Vēl ir Toma vadītā astoņu jauniešu grupiņa Mūksalas brāļi, kuri ar saukli “Par taisnību! Pret netaisnībām!” Mūksalā vingrinās ar veciem zobeniem. Naivās zēnu rotaļas pārvēršas pirmajos nopietnajos darbos, kad inkvizīcija savāc Toma audžumāti. Te nu sākas dēkas, kas, labiem nodomiem sāktas, pamazām aiziet pa sliktu ceļu. Neteikšu, ka biju pārsteigta, jo no tāda naivuma un iedomātas varonības neko citu negaidīju.

Sižets mētājas no Toma un pārējo brāļu piedzīvojumiem uz notikumiem klosterī, kur priore vij savu “zirnekļu tīklu”, lai atriebtos senai mīlai, rātes raganu tiesnesim Vilhelmam Rozenam. Uz beigām tas palika pliekani un īsti nevarēju noticēt Rozena pārvērtībām. Brāļu piedzīvojumi bija ticamāki, tomēr beigas gribētu nosaukt par neveiksmīgām un neticamām. Ieviņa rīkojas muļķīgi un nemaz nav tā apķērīgā meitene no grāmatas sākuma. Brāļi jau trīsdesmitgadīgi skarbi vīri, bet uzvedas kā bērni, bez jebkādas domāšanas un piesardzības. Nav runa par to, ka tāds notikumu iznākums nevarētu būt. Problēma ir tajā, ka autors nespēj ticami pamatot un iznest līdz galam grāmatā attēlotos notikumus, varoņi nepieaug un neattīstās.

Piedzīvojumu romāns jau pats par sevi norāda, ka galvenā loma te ir piedzīvojumiem un varoņi ir pakārtoti sižeta plūdumam. “Mūksalas brāļos” par daudzšķaitnainām varoņu personībām vispār nav runas. Toms ir labs, Ieviņa tipiska tautumeita, rātes kungi slikti un tā tālāk. Tās ir papīra lelles nevis dzīvi personāži, kurus ļauts saprast. Tāpēc nespēju just līdzi nevienam, piedzīvojumi bija tīri interesanti, bet galveno varoņu liktenis palika vienaldzīgs. “Mūksalas brāļi” ir raiti lasāms veco laiku dēku gabals, kur principā jau sākumā ir skaidrs kurp novedīs bērnišķīgās cīņas pret netaisnību un neko dziļu meklēt nevajag.

Vērtējums: 2,5/5

Interesanta piezīme – klostera priore Elizabete parādās arī “Vella kalpos”, vismaz filmā noteikti. Saskatīju arī zināmu līdzību starp filmas Andri un Rūtu un grāmatas Tomu un Ieviņu. Vēl dažas nianses šķiet pārceļojušas no “Mūksalas brāļiem”. Ievēroju to tāpēc, ka “Vella kalpu” filma ir viena no manām mīļākajām latviešu filmām.

Advertisements

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s