Miesas krāsas domino. Zigmunds Skujiņš

Preses nams 1999. gads, 404 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1999. gads

Romānā darbojas daudz reālu vēsturisku personu, taču nav iespējams pateikt, kad Skujiņš spēlē kādu no savām ironiskajām un provocējošajām spēlēm, kad – aplaimo lasītāju ar faktoloģiski precīzu materiālu. Parasti tik svarīgie jēdzieni – patiesība un meli, seja un maska, nopietns un nenopietns – romānā zaudē jēgu. (no oficiālās anotācijas)

Man bija izveidojies priekšstats, ka Zigmunds Skujiņš raksta labi, lai gan neatceros nevienu viņa darbu. Varbūt neesmu neko no viņa lasījusi. Tagad tas ir labots, jo Doronike man iedāvināja “Miesas krāsas domino”.

Vēsturisko romānu veido divas sižeta līnijas, kuras beigās savienojas caur attālu stāstu varoņu radniecību. Parādīta dzīve kā spēle, kur cilvēki valkā attiecīgai situācijai piemērotas maskas un dzīve, kurā visi cilvēki ir savstarpēji saistīti. Pirmo sižeta līniju veido galvenā varoņa bērnība un jaunība no 1930. gadiem, dzīvojot pie vectēva muižā kopā ar baronesi Johannu, Almastanti un brāli Jāni, kuram tēvs japānis. Otrā sižeta līnija skar laika posmu 18. gs beigās, kad Jelgavā ierodas slavenais grāfs Kaliostro. Valtraute fon Brīgena netic sava vīra nāvei turku karā un dodas pie Kaliostro pēc palīdzības. Tam ir traģikomiskas sekas.

Skujiņš pēta, kas nosaka indivīda piederību noteiktai tautībai un kārtai. Vai tas ir asiņu sajaukums, raduraksti, vēsture, valoda vai pietiek ar vēlmi piederēt pie kādas tautas? Pirms 2. pasaules kara daudzi steidza sameklēt savas vācu saknes, lai emigrētu uz Vāciju. Baronese Johanna nevēlas aizbraukt un mātes Adas Zāras vārds ļauj faktus pagriezt tā, ka Johanna varētu būt pa daļai ebreju izcelsmes. Hitleram, protams, tādu pusvācieti nevajag un viņa paliek Latvijā. Tikmēr galvenais varonis puika jautā vectēvam: “Kam jānotiek, lai latvietis pārvērstos nelatvietī vai nelatvietis latvietī?” Krieviem otrreiz ienākot, asinis nav svarīgas, viņiem pietiek ar ierakstiem baznīcu grāmatās. Tikmēr 18. gs. Valtraute fon Brīgena uztraucas, ka viņas senči varbūt cēlušies no vietējiem zemniekiem un diskutē ar savu tēvoci par dzimtas saknēm. Tēvocis saka, ka “tavi senči kļuvuši par vāciešiem tāpēc, ka vēlējušies vācieši būt. Apzīmējums vācietis šajā zemē visos laikos nozīmējis ne tik daudz tautību, kā kārtu. Noteicējus. Cilvēkus ar iespējām”. Vācieši Kurzemē prata latviešu valodu un tas nemazināja viņu vāciskumu. Vēsture pierāda, ka vari censties piederēt pie kādas tautas, bet lielu un traģisku pārmaiņu laikā izšķirošās būs asinis un tad atliek tikai cerēt, ka tev tās būs pareizās.

Jāsaka, ka man ļoti patika vēsturiskais aspekts un identitātes meklējumi, ko Skujiņš pasniedz ar trāpīgiem, pat asprātīgiem notikumiem. Viņš smalki sapin kopā dažādu tautību varoņu dzīves ar vēsturiskiem notikumiem. Pat lika man aizdomāties, kas nosaka to, ka piederu kādai tautībai. Tomēr bija lietas, kas man nepatika un sākumā pēc izlasīšanas grāmatu novērtēju zemāk. Zināmas grūtības ielasīties sagādāja mētāšanās starp abām sižeta līnijām, jo tā sasaiste sākumā vispār nav saprotama. Tā mierīgi lasi par vectēvu un viņa zirgu “pajūgu iznomāšanas anštalti” un te pēkšņi kaut kāda norūpējusies Valtraute. Kas, kāpēc? Bet tas vēl sīkums, pieradu. Kas man patiešām nepatika, bija diezgan garie, murgainie Valtrautes sapņi, vīzijas vai halucinācijas. Sauciet kā gribiet. Sajūta, ka autors gribēja kā gudrāk, bet iznākums sanācis garlaicīgs un samākslots. Nu un beigās vēl tās beigas. To pēdējo nodaļu nevajadzēja, tāda pliekana, senila un neko īsti nepasakoša iznākusi.

Ja atmet tos neapmierinošos gabalus, tad romāns ir labs un interesants vēstījums par mūsu pagātni un saknēm. Caur dažu varoņu ikdienišķajām dzīvēm Skujiņš diezgan dziļi aptver ļoti plašu tēmu un vēsturisko laika posmu. Tā dēļ ir vērts šo romānu lasīt.

Vērtējums: 4/5