Penguin Books 2008, 326 lpp.
Šausminoša vīzija par totalitāru nākotni, kurā viss un ikviens tiek novērots un kontrolēts. Šādos apstākļos divi Mīlestības ministrijas darbinieki negaidīti iemīlas, slepus satiekas un sāk šaubīties par Lielā Brāļa tiesībām uz varu.
Beidzot izlasīju slaveno Orvela darbu par Lielo Brāli. Tas mani tik dziļi satricināja, ka patiesībā nevēlos neko par “1984” rakstīt. Bez tam, šis romāns jau ir tik daudz apspriests, ka vairs nav vajadzības vēl ko piebilst. Ne pārāk sen Anete rakstīja savas domas par šo romānu. Tāpēc pastāstīšu tikai to, kas mani personīgi aizķēra visvairāk.
Aptuveni zināju, par ko ir šis romāns, tāpēc sižets pats par sevi nebija pārsteigums. Tāpat zināju, ka tas nevar beigties labi. Mani šokēja citas lietas:
1) necilvēcīgums – visi šie partijas locekļi, kas pakļaujas Lielā Brāļa režīmam. KĀ vispār viņi ko tādu pieļāva? (Tas ir retorisks jautājums, jo mēs paši radām un pieļaujam šādus režīmus, mēs vēsā mierā esam spējīgi to viens otram nodarīt.) Visi tā kā aitas barā. Smadzeņu “skalošana”, jūtu noliegšana, nemitīgā kontrole, sausā valoda, prieks par bērniem, kuri nodod savus vecākus. Beigās vēl tās sarunas starp Vinstonu un Obraienu. Visa mana cilvēcīgā būtība saceļas pret ko tādu. Trakākais, ka tas viss tiešām ir iespējams un tādā vai citādā veidā noticis mūsu vēsturē 20. gadsimtā un var atkārtoties atkal.
2) ārkārtīgi pārdomātais teksts un perfektās detaļas – šķiet, neviens vārds nebija lieks (ja nu vienīgi Goldšteina grāmatas fragments man bija nevajadzīgs, jo visu jau biju sapratusi no pārējā teksta). Patiesības ministrija, kas ražo melus. Mīlestības ministrija, kas spīdzina un nogalina. Domu policija, jo lielākais noziegums ir domāt. Cik perfekti ir šie nosaukumi! Un tad vēl Newspeak – oficiālā, saīsinātā valoda, kas izskauž emocijas apzīmējošus vārdus un darbības vārdus. Divu minūšu naids, Naida nedēļa, doublethink, facecrime…..
3) sajūta, ka lasi par reālu pagātni, nevis autora izdomātu nākotni – tikpat labi romāns varētu būt sarakstīts un izdots 1990. – 2000. gados (nevis 1949. gadā), kad autors balstītu savas zināšanas pagātnes notikumos. Protams, Orvela izdomātā valsts Okeānija ir fikcija, ko pamudināja radīt autora uztraukums par fašisma nemirstību, un nav domāta kā versija par Padomju Savienību (un ne tikai tā), tomēr ļoti pēc tādas izskatās. Ēdnīcas ainas (mīnus pāris detaļas) man šķita kā izkāpušas no Turaidas ēdnīcā redzētām padomju gadu bildēm.
Vai jums ir bijis tā, ka izlasāt grāmatu un vēlaties, kaut nebūtu lasījuši? Ne tāpēc, ka izlasītais būtu vājš, slikts darbs, bet tieši otrādi. Tas ir ģeniāls, briesmīgs, šķebinošs, pretīgs un šausminoši reāls. Tā man bija ar “1984”. Vienīgais mierinājums, ka neviens režīms nav mūžīgs.
Ja kāds vēl nav izlasījis, ejiet un lasiet. Un “Dzīvnieku fermu” arī. Lasiet, paturot prātā vēsturi un to, kas pašlaik notiek pasaulē.
Vērtējums: 5/5
Marii grāmatplaukts 
Ziemeļkorejā šāda dzīve joprojām ir ikdiena. Jā, grāmata ir patiešām spēcīga. Esmu lasījis tikai vienu reizi pirms divdesmit gadiem, bet atmiņā iespiedusies uz mūžīgiem laikiem.
PatīkPublicējis 1 person
Diez vai “1984” var aizmirst. Ziemeļkoreja man raisa asociācijas ar jukušu dinozauru un skaidrs, ka tiem, kas tur ir pie varas, tāds valsts stāvoklis ir izdevīgs. Domāju, ka viss ir varā un naudā, nevis ideoloģijā un “skaistās nākotnes celšanā”, tāpat kā Okeānijā.
PatīkPatīk
Ar visām četrām piekrītu Tavai sajūtai pēc izlasīšanas. Orvels acīmredzami bijis tik prasmīgs cilvēka psiholoģijas pazinējs, ka ar “1984” spēj radīt riebumu pret šādu pasaules modeli un varu katrā lasītājā – pat 21. gadsimtā.
Pati esmu pētījusi padomju laika periodiskos laikrakstus – par to rakstīju zinātniski pētniecisko darbu. Lasot šo Orvela daiļdarbu, saskatīju šīs “vēstures pārveidošanas” tendences, nemitīgu smadzeņu skalošanu, repetitīvu “Mums jāstrādā vēl labāk!” utt., kas jau likās šausmīgi (protams, arī skatoties uz šī brīža notikumiem pasaulē, jāatzīst, ka nav citādi). Bet paviesošanās bēdīgi slavenajā Stūra mājā, kas gan notika labu laiciņu pēc “1984” izlasīšanās, parādīja to bildi pavisam skaidru. Grūti (un varbūt pat nevajag) saglabāt vēsu prātu ik reizi, kad mediji atspoguļo tādas Putina idejas kā “atjaunot PSRS” un “cik žēl, ka šī varenā lielvalsts sabruka”…
PatīkPatīk
Vai ne? Un tas fakts, ka Okeānija mūžīgi karo ar kādu ienaidnieku. Tas ir ļoti ērti, lai cilvēkiem būtu pret ko vērst savu neapmierinātību. Ne tik sen beidzās Aukstais karš un tas, kas notiek tagad, kā Krievija visus citus padara par sliktajiem….
PatīkPatīk
Ne jau tikai Ziemeļkorejā. Radikālā islāma valstis arī. Un jau diezgan ilgu laiku. Tāpat kā inkvicīzijas laikmets arī bija vairāki gadsimti. Tāds režīms, protams, nav mūžīgs, jo zem Saules nekas nav mūžīgs. Taču tas var būt pietiekami ilgu laiku, kamēr pietiek resursi vai nav ārējas spēcīgākas ietekmes sagrauts. Jo cilvēka daba – kā to autore pareizi ar šausmām konstatēja – tiešām vērsta uz šādu režīmu veidošanu un uzturēšanu.
Tieši tāpēc nevar par vērtībām uzturēt nekādas ideoloģiskās klišejas. Pilnīgi nekādas. Tai skaitā arī reliģisko ideoloģiju klišejas. Lai vai cik ārēji skaistas tās nelikto. PSRS totalitārās varas lozungi uz ielām un televīzijā arī ārēji izskatījās skaisti (”par mieru”, ”par darbaļaužu varu” u.tml.). Arī ar kristiešu lozungiem, lai vai cik skaisti tie neliktos, ir slepkavoti un spīdzināti miljoniem cilvēku. Mūsu senči tajā skaitā.
Svarīgākā morāli ētiskā vērtība ir pašnoteikšanās brīvība savienojumā ar atbildību.
Skolās vajadzētu nevis ieviest smadzeņu skalošanu, ko mūsdienās veic kristiešu baznīca, bet gan ieviest obligāto literatūru ”1984”, ”Mazo princi” u.tml.
PatīkPatīk
Interesanti, ka Orvels “1984” izvairījās no reliģijas iepīšanas. Maz ticams, ka viņš neparedzēja reliģiskā fanātisma attīstību. Lai gan, kāda tur reliģija, kad pats Lielā Brāļa režīms ir reliģija.
PatīkPatīk
Paldies par šo post. Lasīju sen, sajūtas palikušas spēcīgas un varbūt tāpēc pat roka neceļas lasīt oriģinālversiju. Mani ļoti uzrunāja Tevis rakstītais: “KĀ vispār viņi ko tādu pieļāva? (Tas ir retorisks jautājums, jo mēs paši radām un pieļaujam šādus režīmus, mēs vēsā mierā esam spējīgi to viens otram nodarīt.) Visi tā kā aitas barā.” Gandrīz identisku ierakstu veicu dienasgrāmatā vakar pavisam citā sakarā. Great minds think alike 🙂 Vēlreiz paldies. Un pievienojos solaris par to, kas būtu jāmāca skolās, bet vēl paturpinot domu – kā būtu jāmāca arī ir svarīgi. Šobrīd lasu B.F.Skinner “Walden Two” – kas gluži pretēji brīžiem ar savu utopismu ceļ spārnos par to, ka ir iespējams mainīt pasauli, veicinot patiesu labklājību, godīgumā un savstarpējā cieņa balstītu sabiedrību, bet arī tur ir savi real dangers (vēl neesmu izlasījusi līdz beigām).
PatīkPatīk
Paldies. Ja nav noslēpums, par ko (grāmata vai kāds reāls pašreizējs notikums?) Tevi noveda pie līdzīgas domas?
PatīkPatīk
Protams, nav noslēpums – pārdomas bija par Latvijas birokrātijas morāli un ētiku – vai precīzāk par tās neesamību savstarpējās kolēģu attiecībās. Es necenšos vispārināt, bet balstos personīgajā pieredzē – pati esmu strādājusi tajā vidē dāžadās iestādēs no 2000.gada līdz 2010.gadam. Nesen nācās dzirdēt paziņas stāstīto par to, kā lietas notiek tagad (es pametu to vidi piespiedu kārtā 2010.gadā – manu amatu Zinātnes nozares atašejs likvidēja kā nevajadzīgu valstij) un ar skumjām secināju, ka nekas šajos pedējos 15 gados nav mainījies. Protams, ne jau visās iestādēs un ne jau visi ierēdņi, bet tik daudzās lietās man nav pieņemami pastāvošie darba principi – un tad arī par to domājot ieraksīju – “kāpēc viņi viens otram to nodara? vai no rīta ceļas ar domu – kā es šodien izčakarēšu A. vai B.? kā es šodien strādāšu, cik vien maz iespējams un darīšu tikai to, kas man dod labumu, vai tikai to, kas ir darba aprakstā? kā es paklačošos aiz muguras un pavīšu intrigas, lai man būtu labāk?…” Kaut kā tā… un ir mums iestādes, ministrijas, kur varētu īpaši nepiepūloties Orvela cienīgu ekranizāciju uzņemt kaut vai šodien – tas idejai ;))) Ja kādam ir vēlme sarakstīt grāvēju balstītu Latvijas realitātē 😉
PatīkPatīk
Mjā. Šajā sakarā nesen aizdomājos, ka valsts taču esam mēs paši. Ja vienā vietā mēs čīkstam cik viss ir sūdīgi, bet otrā vietā bez sirdsapziņas pārmetumiem kādu apčakarējam vai iebāžam kabatā kukuli, tad par ko mēs patiesībā sūdzamies? Paši ar savu neizdarību, nevēlēšanos darīt kaut ko, kas nenes tiešu labumu tikai sev, ka tik kaut ko nomuhļīt, ar savu īstermiņa domāšanu mūsu valsts ir tur kur tā ir. Bet nevajag naivi iedomāties, ka citā valstī ir labāk. Katrā ir savi kampēji, tikai atšķiras apjoms un sabiedrības neiecietība. Vara un nauda visur un visiem ir vienādi salds auglis, kuras dēļ piedrāzt visu pārējo (pardon mai frenč).
PatīkPatīk
Domāju, ka šādas grāmatas var un vajag lasīt, jo pārāk gan daudz cilvēki vēl joprojām mūsdienās piekopj vadonības kultu, meklē lielo saimnieku.
Atļaušos nepiekrist, ka 1984 nav balstīta uz Padomju savienību – http://en.wikipedia.org/wiki/Nineteen_Eighty-Four#Influences
Kad pats lasīju gan šo darbu, gan Dzīvnieku fermu likās ļoti jocīgi cik gan daudzas no tām idejām, kas lasot grāmatu likās pilnīgi absurdas tika realizētas dzīvē.
PatīkPatīk
Par to, ka nav balstīta uz Padomju Savienības modeli vairāk domāju to, ka lasītājam savās asociācijās nevajag apstāties tikai pie šīs valsts. Orvelu daudz iespaidoja Hitlera un fašistu izdarības.
Par realizētajām idejām – jā, tas ir šokējoši un šausminoši. Tāpēc Orvels būtu jālasa un jāskaidro visiem, tas jādara literatūras vai vēstures stundās. Nevis jāmāžojas ar reliģijas uzspiešanu skolās maziem bērniem.
PatīkPatīk